Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

tverama. Pēc dažiem datiem kļūst acīm redzams, ka mūsu Saules izstarojumu pārsteidzošā stabilitāte, pastāvība izskaidrojama ar to, ka procesi, kuri noved pie zvaigznes izveidošanās, notiek ari mūsu dienās; saules ne vien apdziest, bet ari nepārtraukti uzliesmo, un šo procesu vienotība nosaka zvaigžņu likteni. Saules enerģijas avots var būt ne tikai kodola termiskās reakcijas, bet arī daži, kaut ari līdz galam vēl nenoskaidroti tapšanas pro cesi, kas saistīti ar dziļām vakuuma īpašībām, — šis fakts ļauj mums secināt, ka Saules tipa zvaigznēm ir daudz garāks mūžs, nekā to domāja līdz pašam pēdējam laikam. Šie teorētiskie un eksperimentālie pētījumi dod iespēju secināt, ka Saules mūžs būs ievērojami garāks par aprēķināto. Cilvēce pastāvēs praktiski nemainīgos apstākļos.daudzus miljonus un miljardus gadu, un tas ļauj uzlūkot nākotni daudz optimistiskāk, nekā to mēģina iztēlot daži pseidozinātnieki, kuri, ja mēs attiecinām uz viņiem popu lāro Bekona izteicienu, savas zinātnes nespēku pūlas pār vērst par apmelojumiem, kas vērsti pret dabu.

Šobrīd mākslīgā zvaigžņu kopa ir avots, kas sniedz ļoti vērtīgas ziņas par zvaigžņu pasauļu evolūciju. Aiz ritējušajā laikā šī galaktika ir vismaz deviņsimt reižu apriņķojusi ap savu centru, citiem vārdiem, tā ir veido jums, kas eksistējis vismaz sešdesmitkārt ilgāk neka mūsu Piena Ceļa Galaktika.

Sensenos laikos cilvēki savas pasakās, teiksmās, mītos piedēvēja dievišķīgo radīšanas un sagraušanas spēku saviem dieviem un varoņiem. Tautas kopīgais saprāts šajās fantastiskajās izdomās izpaudās sevišķi diženi. Tagad visi redz nevis dievs, bet cilvēki kļūst tik vareni, ka iepretim šai varenībai nobāl pat vispārdrošākā izdoma. Piepildās renesanses laikmeta krietnāko vīru nojautas; viņi atskārta, cik varena būs cilvēce, un rosīgi līdzināja ceļu šai varenībai. Dziļi cilvēcisks bija dievs, kas it kā radījis Sauli un Mēnesi, kā to savās nemirstīgajās fres kās tēlojis diženais Mikelandželo, bet tagad kosmosa iekarošanas problēmas pārsniegušas ne vien teorētiskos kabineta aprēķinu ietvarus, bet kļuvušas par darbības, par prakses problēmām. Cilvēce sāk iet jaunus ceļus mūsu apkārtējās pasaules izzināšanā — ceļus, kuros zūd attālums starp sapņiem un realitāti, kļūdams par arvien

īsāku laika sprīdi — īsu, bet trauksmainu, cīņām un uzvarām bagātu laika sprīdi. Šis ir padomju zinātnieku paliekamais nopelns. Lai ar jaunu spēku atskan pravietiskie vārdi, ko teicis Ciolkovskis, zinātnieks, kurš tik daudz darījis starpplanētu lidojumu teorētiskajā pamatošanā: «Kosmoss nav radījis ļaunumu un maldus, bet visa esošā saprātu un laimi!»

Cilvēce soļo uz saprātu un laimi, un tas ir komunisms.

Šis brīnišķīgais atklājums, patiesi varonīgā ielaušanās dabas noslēpumos nav notikusi bez upuriem. Uaba stingri sargā savus noslēpumus, un zinātniekiem un inženieriem vēl līdz šim ir jāriskē. Tomēr šinī gadījumā briesmas radās pilnīgi negaidot un, kā redzams, saistītas ar tādiem dabas faktiem un īpašībām, ar kādiem cilvēce līdz šim vēl nav saskārusies. Tiem ārzemju zinātniekiem, kas pētīs mākslīgo zvaigžņu kopu, kura ir nozīmīgs topošas galaktikas modelis, esam pilnvaroti paziņot, ka mākslīgās zvaigžņu kopas novērojumi nav bīstami, izņemot mākslīgās zvaigžņu kopas apstarošanu ar radiostariem, kas modulēti gausākos ģeometriski pareizas formas signālos. Nekādā ziņā nav pieļaujama impulsa raidīšana, kura forma minēta paziņojuma beigās. Jāiegaumē, ka ar šādas formas impulsu bija paredzēts atvienot citu no citas pavadoņa paātrinātāja daļas, un šī atvienošana varēja būt vajadzīga tādu vai citādu iemeslu dēļ. Avārija, par kuru minējām iepriekš, norisinājās tieši tanī mirklī, kad tika mēģināts eksperimentu pārtraukt. Lai novērstu veltīgus upurus, mēs pētniekus brīdinām. Jebkuras domstarpības lai izzūd tur, kur zinātne risina cildenus uzdevumus un cērt jaunus ceļus uz nākotni …»

Šis paziņojums radīja vēl nepiedzīvotu atbalsi visā pasaulē. Paziņojums sasniedza lidmašīnas debesīs, kuģus tālajās ziemeļu jūrās, to klausījās polāro staciju darbinieki un kādā Antarktīdas salā uzceltās akadēmiskās pilsētiņas zinātnieki. Visu zemju darbaļaudis atbildēja ar jūsmīgām demonstrācijām pie padomju vēstniecībām un konsulātiem. Pat tie, kas mēģināja noklusēt, noniecināt, mazināt padomju zinātnieku varoņdarba nozīmi, sirds dziļumos kaunējās; šķiet, lepnums, ko izjūt jebkura cilvēciska būtne par cilvēkiem, par viņu prātu, par viņu drosmi, neļāva uzreiz ķerties pie dezinformēšanas, pie