Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Bet te ir vēl viens pavediens. Grāmatu kaudzē, ko nejauši iemantoju, atradu plānas brošūriņas. To nosaukumi radīja izbrīnu, autors — cienību. Tās bija izdotas divdesmit astotajā gadā Kalugā, iespiestas uz papīra, kas drīz novecojis, un ilgi neradīja manī nekādu interesi. Es tās pāršķirstīju un, neatradis nevienas formulas, gribēju jau likt atpakaļ. Autors bija Ciolkovskis, ģeniālais sapņotājs, izdomas bagātais inženieris, tomēr brošūriņas nebūt nebija veltītas raķetēm. Es atceros nosaukumus: «Visuma griba», «Mīlestība pašam pret sevi jeb Patiesā sevis mīlēšana», «Kosmosa cēlonis». No šiem nosauku miem dvesa kaut kas senatnīgs. Vai varēju iedomāties, ka grāmatās ar šādiem nosaukumiem atrodami satricinoši minējumi, bet no sarežģītajiem, dažreiz juceklīgajiem, dažreiz naivajiem prātojumiem traucas augšup, aptver visu kosmosu Ciolkovska pēdējā vēlēšanās, viņa testaments!

Reiz es atšķīru vienu no šīm brošūriņām tieši vidū, un man pavērās apbrīnojama pasaule, gaiša, neapslāpējama optimisma pasaule, izzināšanas prieka, izzināšanas nepieciešamības pasaule, majestātisku meklējumu pasaule.

Nē, Ciolkovskis devis ne tikai projektus un priekšliku mus, kuri šķiet fantastiski pat šajos pēckara gados; nē, ne tikai raķetes un mākslīgie pavadoņi nodarbināja viņa domas! Viņš raudzījās daudz daudz tālāk, sapņoja par daudz ko diženāku, un viņa meklējumi starpplanētu lidojumu jomā, kas kļuvuši par visas pasaules guvumu, bija tikai daļa no daudz plašāka plāna, ko realizēs tikai visa cilvēce kopīgiem spēkiem, tikai nākamajos gadu tūkstošos. Kaut kas neizskaidrojami pazīstams dvesa man pretim no šīm lappusēm. Tik pazīstams, ka sirds sāka

smelgt…. «Bet kādēļ cilvēki dzīvo, Aļoša, manu draudziņ?» pēkšņi atmiņā uznira šie vārdi.

Tātad par to domāja Ciolkovskis, par to viņš sapņoja! Tādēļ viņš pievērsās starpplanētu lidojumu teorijai. Nevis dīka ziņkārība, nevis abstrakta, akadēmiska interese par tālajām pasaulēm rosinājusi viņa domas.

17. martā. Vai cilvēcei lemts būt mūžīgai? Tas ir galvenais jautājums, kas nelika Ciolkovskim miera. Viss pasaulē attīstās, mūsu Saule varbūt vienmēr nespīdēs, — kas tad notiks ar cilvēkiem? Vai tiešām viss neticami sarežģītais ceļš, pa kuru miljoniem gadu attīstās dzīvība, beigsies ar kosmisku katastrofu, vai tiešām dziestošā Saule redzēs, ka dzīvība atkāpsies uzmācīgo ledāju priekšā, vai tiešām apbrīnojamā un brīnišķīgā «divkājaino cilts neizies sveikā» un tās liktenis būs līdzīgs to zauru liktenim, kuri pirms simtiem miljoniem gadu peldēja siltajos ūdeņos, lidoja gaisos, mīdīja ar varenajām kājām jaunās Zemes spēcīgo asnu zelmeni?

Nē, «divkājaino cilts» atradīs izeju, atradīs desmitiem, simtiem atrisinājumu, un daba atklās cilvēku saprātam kosmosa noslēpumus. Ciolkovska pirmais — pats vienkāršākais secinājums: jācenšas atrast iespēju, kā atstāt Zemi un, meklējot siltumu un gaismu, apmesties telpā apkārt Saulei.

Dzīvot, radīt, domāt pat no Zemes šķirtās lidojošās laboratorijās, ievākt nepazīstamu augļu ražas caurspīdīgās bezsvara augu mājās, kas brīvi lidinās bezgaisa telpā …

Tā dzima viņa doma par raķeti. Tā radās Zemes mākslīgo pavadoņu projekti, tā radās doma par daudzpakāpju raķetēm, kādas tagad desmitiem traucas debesīs.

Ciolkovskis neatlaidīgi vērsa skatienu uz zvaigznēm, uz Sauli. Viņš zināja, ka arī Saulei ir bijusi sava vēsture, ka Saule kādreiz sākusi liesmot, ka Saule katru dienu, katru sekundi no savām dzīlēm izsviež grandiozas vielas masas un šim procesam būs sekas. Ciolkovskis min skaitļus. Ar satraukumu un cerību viņš sev jautā, kā izskaidrojams apbrīnojamais Saules un tālo zvaigžņu dzīvīgums, kā var saderēties kopā izšķērdība un ilgs mūžs, vai cilvēce paspēs savaldīt dabas spēkus, tos sev pakļaut..

Viņš ticēja, ka zvaigznes nav iznicināmas. «Zvaigznes dziest un atkal iedegas,» — tā viņš rakstīja.

Dziest un iedegas! Nevis rodas, noveco un mirst, bet mirstot atkal rodas, varbūt pavisam citādā veidā, dzimst cita spektra klases zvaigznes ar citādām temperatūrām un citādiem spiedieniem. Arī šobrīd manu acu priekšā ir viena no šīm grāmatām. . Paklausies:

«Planētas un saules eksplodē līdzīgi bumbām. Vai ir dzīvība, kas spēj to pārciest? Spīdekļi atdziest, un planētas paliek bez dzīvinošās gaismas. . Kur tagad paglābsies to iedzīvotāji?. . Jūs vēl teiksiet: agri vai vēlu apdzisis visas saules, dzīvība izbeigsies. . Tas nevar būt! Saules nepārtraukti iedegas, un tas notiek pat biežāk nekā to apdzišana.»

Kur tad meklējams glābiņš?

«Galvenais ir tas, ka par augstāko būtņu saprātu valda ļoti nepareizs uzskats. Ja cilvēki jau tagad spēj paredzēt dažas nelaimes, rīkojas, lai tās novērstu, un dažreiz sekmīgi cīnās pret tām. cik varens gan būs visuma augstāko būtņu pretestības spēks!»