Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Zvaigžņu un zvaigžņu kopu rašanās un evolūcija — tāda bija Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku darbu tēma, un jāsaka — Aleksejevs jau toreiz ilgojās šo jautājumu pārcelt no tabulu un aprēķinu novada uz tiešu eksperimentu novadu.

— Bet kāds tam sakars ar vakuumu?

— Zvaigznes dzimst bezgaisa telpā, un tiklab to dzimšanu, kā arī attīstību un miršanu nosaka šīs telpas īpašības. Jāpiebilst, ka pat Razumovs, kas ļoti ļoti skeptiski izturējās pret Aleksejevu, pats lūdzis pārcelt viņu uz Dienvidukrainas filiāli. Kā redzams, eksperiments, ko bija iecerējis Aleksejevs, jau tolaik sāka kļūt konkrēts.

— Vai tad Aleksejevs gribēja likt iekvēloties jaunai zvaigznei, radīt zvaigzni? — neticīgi iejautājos.

— Kaut ko tamlīdzīgu.

— Bet kāpēc, kālab?

— Kālab?. . Lai pakļautu cilvēka gribai neizsmeļamos enerģijas avotus, kas slēpjas kosmosā, starpzvaigžņu vielā.

— Un jūs domājat, ka viņa darbi bijuši sekmīgi?

— Baidos, ka sekmes bijušas pārāk lielas. Baidos, ka te vairs nav tikai sekmes, bet kaut kas cits.. Saprotiet mani pareizi. Var būt tik lielas sekmes, tik liela uzvara, ka nemaz vairs nevar sajēgt, ko ar to darīt.

VĒL VIENA MĪKLA

Tikai tagad kļuva skaidrs, ka izplūdusī aina, kas parādījās uz fluorescējošā ekrāna, daudz vairāk atbilst parādības būtībai nekā mirāža. Gandrīz visi komisijas lo

cekļi atzina, ka mirāža ir sekundārs efekts, ka mirāžu tikāi izraisa riņķojošais Aleksejeva pavadonis, kuru pirmoreiz saskatījām pilnīga saules aptumsuma mirklī.

Viens otrs maldīgi bija iedomājies, ka mēs esot ieraudzījuši Aleksejeva pavadoni dabiskā lielumā, bet aprēķini atspēkoja šo pieņēmumu. Retinātā gaisa slānis, kas atspoguļoja jūru, laivas, kuģus, šķiet, atradās īpašā — ierosinātā stāvoklī. Sis slānis mirdzēja pats ar savu gaismu, tas pats kļuva par milzīgu ekrānu, kurš sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim, bet mirāža notušēja, apslēpa Aleksejeva pavadoņa patieso apveidu. Kad mēness ripa aizsedza sauli, naksnīgajās debesīs parādījās noslēpumainā, brīnišķīgi zaigojošā grīste.

Steidzami izlabojām visus fokusējošās sistēmas trūkumus, un tagad katru rītu varējām fotografēt no fluorescējošā ekrāna Aleksejeva pavadoni.

Uzmanīgi pārskatījām fotogrāfijas, uztraucāmies, strī dējāmies … Pēkšņi viens no mums, šķiet, Muraševs, skaļi sacīja:

— Bet tā taču ir galaktika.. Galaktika!

Vārds bija pateikts. Ikviens, kas tobrīd atradās istabā, juta, ka atrasts zināms atrisinājums. Mūsu vidū itin visi bija vērojuši dažādu galaktiku attēlus. Doma, ka šobrīd fotogrāfijā redzam kaut ko pazīstamu, uzmācās ikvienam no mums.

— Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad kāpēc nav redzamas atsevišķas zvaigznes?

— Nav pietiekama asuma, turklāt mēs visi skaidri atceramies, ka gar spirāliskajiem zariem bija vērojami dī vaini, daudzkārtēji uzliesmojumi.

— Nevajag taču runāt muļķības! — es nenocietos. — Ja ap mūsu Zemi riņķo galaktika, citiem vārdiem, daudzu miljardu zvaigžņu kopa, kuras masa līdzīga vismaz simt miljardiem sauļu, kāpēc tad mēs neriņķojam ap šo kopu? Nē, nē, tā nevar būt galaktika!

— Par to neviens nešaubās, — teica Grigorjevs, — neviens, tomēr nevar tik viegli atbrīvoties no domas, ka mūsu novērotā parādība visvairāk līdzinās tieši galaktikai. Lūdzu tūlīt atgādāt šurp ārpusgalaktikas miglāju albumu, varbūt šo miglāju vidū atradīsim kaut ko līdzīgu.

— Saprotu jūsu domu un apsveicu to, — Topanovs no rūca, — nav šaubu, ka esat uz pareiza ceļa. Tas, ko mēs redzam, ļoti līdzinās zvaigžņu kopai, un Aleksejevs, cik man zināms, pētīja zvaigznes un tieši zvaigznes. Ir iespējams, ka Aleksejevs raidījis kosmosā pavadoni, ar kura palīdzību uz Zemi projicējas ārkārtīgi palielināts tālas zvaigžņu kopas attēls. Arī tāds varēja būt viņa darbu temats.

* * *

Pēc divpadsmit stundām no Pulkovas atveda «Miglāju un zvaigžņu kopu jaunāko vispārīgo katalogu», kurā bija daži desmiti tūkstoši šo tālo kosmosa salu fotogrāfiju. Izzuda pēdējās šaubas. Redzējām veidojumus, kuru lie- lum lielā daļa tik ļoti līdzinājās mūsu uzņēmumiem, ka nespējām vien tajos noskatīties. Sadrūzmējāmies ap izvelkamo galdu, un Topanovs lēni šķīra lappusi pēc lappuses. Lāgiem visi kā pēc komandas pacēlām acis no kataloga, lai paraudzītos uz rāmī ievietotām Aleksejeva pavadoņa šārīta fotogrāfijām. Aiz negatīviem dega spo žas matētas spuldzes. Katru rītu izgatavojām Irīs šādas fotogrāfijas. Divas, mirāžai sākoties un beidzoties, kad mirdzošais miglājs līdzinājās izstieptam cigāram, un vienu, mirāžai atrodoties perigejā, tieši zenītā.

— Pārsteidzoša līdzība! Tas taču ir Mesjē 101! Pēc mūsu kataloga — 8542. numurs!

Rimstieties! Jūs neesat redzējis 11245. numuru. Tā gan ir līdzība! atbildēja kāds cits.