Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Ak tā, tu laikam domā, ka es nekā, itin nekā nezinu? Aļoša, varu tev pateikt, ka man tāpēc ir stipra saprašana, ka nepavisam neesmu nomocījies ar mācīšanos. Ja tu zinātu to, ko zinu es, tu saņemtu uz kartītēm dienā veselu kilogramu maizes un varbūt arī divus!

— Nē, viņš tomēr ir nekauņa! — nenocietās Aleksejs. — Tu taču pat nezini, kam līdzinās integrālis no «e» pakāpē «ikss»!

— Integrālis no «e» pakāpē «ikss»? — pārmetoši atkārtoja Vasiļoks. — Tabulas integrālis! Tas nu gan ir apvainojums! Tu man …

— Nevilcinies, ja nezini, atzīsties!

— Es vilcinoties? — Vasiļoks sašuta, viņš mums neskatījās acīs, un pēc sejas bija redzams, ka puisis kaut ko ļoti nopietni gudro. — Vai zini, cik tas būs? — Vasiļoks aši uzrakstīja diezgan sarežģītu matemātisku izteiksmi uz tās pašas lapas, uz kuras bija sazīmēti «dūmi».

— Izrēķini šo necilo diferenciālvienādojumu, mans draugs un brāli, bet es «simt sešpadsmit apgriezienu — un aiziet! Un aiziet!» — Sis izteiciens bija aizgūts no tolaik populārās filmas «Tankkuģis «Derbents»» un liecināja, ka mēs esam galīgi apkaunoti un ka viņam, Vasi- ļokam, tagad jāveic visai patīkami pienākumi, par kuriem mums nevar būt nekādas daļas.

Pēc tam kad Vasiļoks bija aizgājis, Aleksejs uzmanīgi paraudzījās uz vienādojumu, iesmējās un, pateicis: «Ak tu pinkainais velns!» — uzrakstīja augšā atbildi: «e» pakāpē «ikss». Visā Vasiļoka jokā būtiskais bija tas, ka atbildi uz Alekseja jautājumu viņš bija ierakstījis kā sakni steigā sastādītajā vienādojumā.

Pēc mēneša mēs ar Aļošu pavadījām Vasiļoku cauri visai pilsētai. Viņu atkal iesauca armijā. Vasilijs bija neparasti nopietns, visu laiku kaut ko taustīja savā mugur

somā, bet, kad sapulcēšanās punkta smagie lieta čuguna vārti aizvērās aiz viņa grupas, Vasilijs negaidot kļuva rosīgs, it kā no viņa sirds būtu novēlies akmens. Pēdējo reizi viņš pienāca pie žoga, lai paspiestu mūsu «priekšķepas», un viņu mēs nekad vairs netikām redzējuši.

Šis nejaušais strīdiņš ar Vasiļoku ievilka dziļu sliedi Alekseja domāšanā. Arēji pavieglās un nenopietnās Vasi- ļoka izdarības atbilda kaut kādām ļoti svarīgām, līdz galam neapjaustām tieksmēm. Aleksejs tagad saskatīja tāles, kas pirms tam viņam bija šķitušas neskaidras. Es satraukti vēroju Alekseju. Milzīgajam darbam, no kura es nekā lāgā nesapratu, viņš nodevās ar visu savu prātu. Jā, viņš gāja un regulāri lika eksāmenus, un par rezultātiem nemaz nevajadzēja vaicāt. Eksāmeni izvērtās par pārrunām ar vienu vai otru mācības spēku, par pārrunām, kas sagādāja daudz patīkamu brīžu eksaminētajiem un kas vienmēr bija pamācošas un rosmes pilnas.

Reiz norunājām ar Aleksejevu, ka pēc eksāmena iesim uz kino. Atbrīvojos agrāk un, palūdzis atļauju noklausīties eksaminēšanā, iegāju auditorijā, kurā tika pārbaudītas Aleksejeva grupas zināšanas.

Eksaminēja slavens profesors, tagad viņa vārdu pazīst visā pasaulē. Profesors laikam par Aleksejevu bija kaut ko dzirdējis un vēroja viņu kā pārāk salielītu brīnum bērnu.

Profesors paaicināja Aleksejevu pie sava galdiņa un ātri kaut ko uzrakstīja uz lapas. Aleksejevs mirkli padomāja un atbildēja plaši jo plaši. Profesors pasmējās un trīsreiz nevis uzrakstīja, bet, šķiet, uzsita ar spalvu uz papīra. Tā bija kaut kāda ļoti īsa, bet, kā redzams, sarežģīta matemātiska izteiksme. Aleksejevs nosēdēja pie tās veselu stundu.

Pa to laiku profesors noeksaminēja kādus piecus stu dentus, pēc tam pieliecās pie Aleksejeva un jautāja:

— Nu, kā veicas?

— Esmu atrisinājis, — Aleksejevs atbildēja, — man tā šķiet..

Profesors vērīgi paraudzījās uz Aleksejevu un uzmanīgi paņēma no viņa rokām lapu ar aprēķiniem.

— Mani interesēja, kā jūs sāksiet meklēt atrisinājumu. Interesēja, kāda būs jūsu pieeja. Šis uzdevums vispār vēl nav atrisināts.

Profesors pārlasīja Aleksejeva uzrakstīto.

— Aleksejev, jūs varat iet, — profesors skaļi sacīja. — Ja atļausiet, es šo atrisinājumu publicēšu izdevumā «Pielietojamā mehānika un matemātika». Ļoti skaists atrisinājums.

Tanī dienā izrādīja filmu «Čarļa krustmāte», un pie kino dūca milzīgs ļaužu pūlis. Matrožu cepures un atvaļinājumā palaisto kareivju laiviņas, lakatiņi un salmu platmales, nepacietībā pastieptu roku jūklis, sviedrainās saujās sažņaugtas naudas zīmes. Bijām jau gandrīz pie kases, kad smagajā mašīnā piebrauca zemūdeņu jūrnieku grupa. Pēc mirkļa mūs piespieda vienu pie otra tik stipri, ka aizrāvās elpa, un uzreiz pāri pūļa troksnim atskanēja mežonīgs Alekseja kliedziens. Satrauktas, ziņkāras sejas pavērsās pretim šim kliedzienam, bet Aleksejs, arvien vēl kaut ko kliegdams, ar krampjos sarautām rokām pūlēdamies pieķerties pie blakus stāvētāju svārkiem un kareivju blūzēm, visā augumā noslīga uz grīdas.

Saudzīgi iznesām viņu laukā, noguldījām uz dārza sola. Kāds atsteidzās ar gāzēto ūdeni.

Aleksejs atguva samaņu, it kā vainīgs juzdamies, pa raudzījās sanākušo matrožu līdzjūtīgajās un nopietnajās sejās.

— Eh, karš! — kāds skumji un ar lielu naidu teica.

Sveša roka sniedza mums biļetes, un mēs tomēr iegā