Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Saņēmu no Maskavas ilgi gaidīto sainili. Mans draugs bija atsūtījis Tatjanai nepieciešamo skaņu pastiprināšanas aparātu, kas izskatījās pēc nelielas ķemmes. Viens šās ķemmes zars, pieskardamies cietam aizauss izcilnī tim, vibrējot pārraidīja pastiprinātas skaņas. Tatjana ilgi darbojās, ķemmi pielāgodama, un tad sacīja:

— Dzirdu, ļoti labi dzirdu … es dzirdu visu.

Topanovs piedalījās pastaigā «aiz augu mājas». Ne

zinu, cik kilometru nogājām šajā negaidīti dzestrajā rītā. Kuru katru brīdi varēja sāk! līt lietus, un Tatjana lāgu lāgiem pavērās uz mākoņiem, no kuriem retumis nokrita pa vientuļai, smagai lāsei.

— Mums palīdzēja saules aptumsums, — ja nebūtu šīs nejaušības, mēs nekad neuzzinātu, kas lido virs mūsu galvām, — sacīja Topanovs. — Izdevās nofotografēt. . Bet ko? Ko mēs redzējām, ko uzņēmām? Šķiet, nekad neatrisināsim Aleksejeva pavadoņa noslēpumu, ja labi neizpratīsim, kāds cilvēks bijis Aleksejevs. Jūs taču esot pazinis viņu personīgi, jūs esot mācījies kopā ar viņu?

Arī es viņu pazinu, mūsu dzīves ceļi krustojās. Tomēr tagad, vaļsirdīgi sakot, visvairāk mani interesē, ko īsti palaidis kosmosā Aleksejevs, kas ir šis mirdzošais zirneklis. Un cik prasmīgi un veikli tas aizsargā sevi no stingri noteiktas formas radioimpidsa!

— Dīvains automātisms … — es sacīju.

Tatjana iedeva man uzglabāt savu ķemmi, vērīgi rau dzījās, kurā kabatā to ielieku, bet pēc brītiņa tomēr paņēma atpakaļ. Novilkusi čības, viņa aizskrēja gar pašu jūras krastu. Tumšs ūdens iesūcās meitenes iespiestajās pēdās; tās sniedzās diezgan tālu, un tur Tatjana, izcēlusi no smiltīm kādu kaulu, vicināja to un kaut ko sauca.

Piegājām pie Tatjanas. Viņa sniedza kaulu, kas jūras ūdenī bija kļuvis iezaļgans, un jautāja:

— Kāda kustoņa kauls šitais ir?

Topanovs teica, ka tas esot zirga kauls.

— Vai tad jūrā ir arī lieli zirgi? Zirdziņš — jūras zir dziņš ir šitik mazs, es taču zinu!

— Bet kas ir tas tur? — Topanovs pamāja tālē; šķita, ka pašā jūras vidū, bet īstenībā uz sēkļa zemes mēles galā, galvu nokāris, stāvēja zirgs. Tuvāk pieejot, saskatījām kaulainas ribas, iekritušus sānus. Zirgs stāvēja, noliecis galvu zemu, pie paša ūdens, plānās krēpes skāra vilnīšu muguras.

— Bet kāpēc viņš tā tur stāv? — Tatjana vaicāja. — Varbūt zirgs domā?

— Tatjana, iegaumē, — zirgi nedomā, — es atbildēju.

— Kāpēc tad šie nedomā, zirgam galva taču ir liela.

— Tas ir slims zirgs, — Topanovs teica. Viņš pietupās un rūpīgi ierausa atrasto kaulu smiltīs. — Slims, bet zina, ka jūra spēj viņu izdziedināt. Zirgs var tā nostāvēt vairākas dienas, tik ilgi, kamēr kļūs vesels.

— Tātad viņš domā! — Tatjana iesaucās. — Protams! Ja mums kas sāp, mēs ejam pie ārsta, bet zirgs iet pie jūras un stāv tur, viņš taču domā, vai ne?

— Nē, Taņa, tā nav, — Topanovs atbildēja. — Tas ir kas cits, kā lai tev to izskaidroju … Zirgi jūt, ka jūra spēj atvieglot viņu ciešanas, viņi ir tikai pielāgojušies, viņi nedomā. Dzīvas būtnes taču pielāgojas daudz kam! Redz, kur kaija, āre, satvēra zivtiņu!

— Redzu, redzu! Lido uz krastu! — Tatjana sāka sist plaukstas, bet kaija, nelikdamās par viņu ne zinis, aizslīdēja pāri mūsu galvām.

— Redzi, Taņa, — pamācoši turpināja Topanovs, kaija spēj gan lidot, gan zivtiņu notvert, bet, piemēram, vista nespēj ne lāgā lidot, ne arī zivi noķert. Kaija pielāgojusies dzīvei virs jūras.. Bet te vēzis vientuļ- nieks ielīdis tukšā gliemeža čaulā, tup tur paslēpies …

— Vai arī viņš ir pielāgojies?

— Viss dzīvais tiecas dzīvot, aizstāv savu dzīvību, savus bērnus, savu nākotni, vai saproti?

Tatjana pamāja ar galvu un atkal aizskrēja no mums, bet Topanovs pēkšņi apstājās, atbalstījies uz spieķa; viņa sejā iegulās apmulsums un rūpes. Esmu pārliecināts, ka tieši toreiz, tanī klusajā, mākoņainajā rītā, viņam iešāvās prātā doma, kura neparastā gaismā parādīja visu, kas bija noticis Aleksejeva laboratorijā.

KRUSTMĀTES ŠURAS ĪRNIEKS

Pastāstiet par Aleksejevu! reiz man lūdza Topanovs.

— Vai visu? — es iejautājos.

— Visu. Grūti taču iepriekš spriest, kas mums var noderēt. Jūs zināt, kāds viņš bija, es zinu, kāds viņš kļuva. Varbūt no tā kaut ko varēs secināt par Aleksejeva nākamajām gaitām.

— Jūs meklējat trešo punktu, Maksim Fjodorovič?

— Jāizprot, kurp viņš virzījies, ko meklējis. Tas tad arī būs «trešais punkts». . Tātad — kur jūs abi pirmoreiz sastapāties?

— Mācījāmies kopā ar Aleksejevu, tiesa, katrs savā kursā. Tie bija grūti laiki. Pasniedzēju — tikko puse no vajadzīgā skaita: dažs aizgājis uz fronti, dažs uz rūpnīcu, dažs pāragri novecojis, personīgo bēdu nomākts, — karš plosījās jau trešo gadu, — vai arī nemitīgos ceļojumos … Tieksme pēc zināšanām un jaunība — lūk, kas darīja tīkamus mūsu grūtos studentu gadus. Varbūt tolaik tika saglabāts un attīstīts pamats, uz kura jau pirmajos pēckara gados sāka spēcīgi zelt mūsu atomfizika, raķešu

tehnika un daudz daudz kas cits.. Pirmoreiz Aleksejevu dzirdēju minam mūsu arodbiedrības komitejā. Biju iegājis nereizē, pašlaik tur ritēja dedzīgi strīdi.