Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Vai ģeogrāfiskais platums ir vienāds? — kaut ko rēķinādams uz papīra strēmelītes, aši iejautājās Mura- ševs, pavisam jauniņš Zinātņu akadēmijas Kosmoloģijas nodaļas speciālists. — Vienu mirklīti, — viņš brīdinoši pacēla kreiso roku. Visi ar interesi gaidījām, kamēr viņš beidza savus aprēķinus. Amerikāņi mirāžas parādīšanās mirkli droši vien reģistrējuši pēc joslu laika, bet tas atšķiras no vietējā laika. Tūlīt pārrēķināšu. Ja nemal dos, mirāža pie mums un viņiem parādās vienā un tai pašā laikā.

- Šinī ziņā pilnīga precizitāte nav vajadzīga, — atkal skanēja balss no tumsas. — nepavisam nav vajadzīga, jo mēs tik un tā absolūti precīzi nespēsim pateikt, kad pie mums parādās mirāža. Tas atkarīgs no novērošanas vietas, no mākoņu daudzuma pie apvāršņa un citiem apstākļiem.

Manuprāt. es sacīju, — manuprāt, jātelegrafē tiem diviem amerikāņu novērotājiem pie Augšezera un jāuzzina, pēc kāda laika viņi reģistrējuši mirāžas pa rādīšanos.

Jā, — negribīgi sacīja meteorologs, — tas jādara katrā ziņā un drīz jo drīz.

— Mīlīši! — uzvaroši ierunājās Muraševs. — Es visu pārrēķināju! Šī mirāža parādās pie Augšezera katru rītu. Bet amerikāņu pētnieki reģistrējuši mirāžu nevis pēc vietējā laika, bet, kā redzams, pēc vidējā laika. Stundas josla aptver piecpadsmit grādu, jāizdara korekcija attiecībā uz patieso novērošanas vietu. . Izrādās — Amerikā mirāža parādās tad pat, kad pie mums. .

Tanī pašā nakti nosūtījām pāri okeānam garu tele- gramu, veselu anketu. Drīz pienāca atbilde. Tiešām, Džonss un Datons bija minējuši nevis vietējo, bet turienes stundas joslas laiku. «Mēs izmantojām savus rokas pulksteņus, kas bija salīdzināti ar Čikāgas precīzā laika radiosignāliem,» viņi rakstīja.

Šaubu vairs nebija, bet radās jauni uzdevumi, jaunas grūtības, no kurām mums palīdzēja izkļūt Maksims Fjodorovičs Topanovs, šī neparastā stāsta jauns personāžs.

TREŠAIS PUNKTS

Ar Topanovu es jau biju ticies. Tas bija tas pats pusmūža virs, kurš tik ļoti skuma par Aleksejeva un viņa biedru bojā eju, savas bēdas nemaz neslēpdams, un allaž staigāja, atbalstījies uz tumša kizilkoka spieķa.

Topanovs nebija zinātnieks. Universitāti beidzis jau pirms kara. Dažiem viņa darbiem par dabaszinātņu filozofiju speciālisti tūlīt pievērsa uzmanību, tomēr Topanovs drīz atgriezās partijas darbā. Topanovs pazinis Alekse ievu daudzus gadus, par viņu attiecībām pastāstīšu vēlāk. Tagad, uzzinājis par amerikāņu zinātnieku atklājumu, Topanovs atkal ieradās un projām vairs nebrauca. Katru dienu «Tauriias» verandā Topanovs klausījās mūsu strīdos, ar visu ķermeni pavērsdamies pret to, kurš pašlaik runāja. Maksims Fjodorovičs bija neliela auguma, bet plecīgs vīrs, stiprs kā ozols, kas audzis klaiā stepē. Daudzi ziemas puteņi pūlējušies viņu nolauzt, daudz kausēta zelta plūdinājusi viņam virsū svelmainā vasaras saule, bet ozols stāv kā stāvējis, tikai saliektie zari. saliektie, bet ne nolauztie, visu atminas un nekā nav aizmirsuši.

Topanovs nekad nešķīrās no smagā kizilkoka spieķa, uz kura mirdzēja daudzas metāla monogramas. Šo spieķi viņam dzimšanas dienā uzdāvinājuši draugi, kas strādā juši Zvaigžņu institūtā. Sarežģītās monogramas nebija juvelieru roku darbs, ikviens savus iniciāļus bija darinā jis pats. To vidū mirdzēja arī no reta metālu sakausējuma izzāģēta plāksnīte ar trim cieši savītiem burtiem «A». Tos bija veidojis Aleksejs Aleksejevičs Alekseievs. Rūgtums un nevarīgs niknums pārņēma Maksima Fjodo- roviča sirdi, tiklīdz viņš paraudzījās uz šo vienkāršo, bet neaizmirstamo monogramu. Jā, viņš vairs nespēja palīdzēt. bija jau par vēlu. tomēr Aleksejevu viņš redzēja gluži kā dzīvu, un Topanovam šķita, ka Aleksejevs tūlīt, kā vienmēr, viegli saņēmis viņu aiz piedurknes, iautās: «Kāpēc, kāpēc tas viss noticis, tas taču jāzina, Maksim Fjodorovič!»

Maksims Fiodorovičs centās neskatīties uz biedru, kas mūsu apspriedēs lūdza vārdu. Topanovs zināja, ka vina skatiena ietekmētos cilvēkus gluži negribot nārnem atbildības sajūta, un tagad, kad vajadzēja meklēt izskaidro

jumu gluži fantastiskiem notikumiem, Maksims Fjodoro vičs atzina par labāku, lai visi runā pilnīgi brīvi. «Jo vairāk būs domu, jo vairāk visdažādāko hipotēžu, toties lie lāka būs izvēle,» viņš domāja. Tikai retumis, ar spēcīgajiem pirkstiem virpinādams uz ceļiem nolikto spieķi, Maksims Fjodorovičs sacīja: «Nē, tas nav tas.. Nē, nav tas..

Reiz pēkšņi vārdu lūdza viņš pats. Todien Maksims Fjodorovičs bija pavisam pārvērties, to mēs visi ievēro jām. Viņš izskatījās neparasti svinīgs un neparasti sa valdīgs.