Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

«Mirāža,» es domāju, «mirāža… Bet kur tā varēja rasties aukstā aprīļa rītā? Vai tad te ir Sahāra? Vai tropu josla? Visvairāk parādība līdzinājās polāro apgabalu augšējai mirāžai, taču arī tā šeit nevarēja būt redzama. Taņa teica: «Astotajā martā…» Varbūt arī jau agrāk, jo «jūru pie debestiņām» todien viņa ieraudzījusi pirmoreiz, bet varbūt mirāža bijusi arī citreiz, tikai neviens to nav pamanījis …»

Atzīstos, es gaidīju, ka Tatjana minēs pavisam citu dienu. Es gaidīju, ka Tatjana sacīs: «Divdesmit astotajā i martā,» — jo tieši divdesmit astotajā martā notika katastrofa Aleksejeva laboratorijā. «Viss kas jau var gadīties,» es domāju, «varbūt starp šiem diviem notikumiem tiešām ir kāda sakarība.» Tatjanai ticēju — viņai bija ļoti smalka atmiņa un ļoti labi attīstītas novērošanas spējas.

«Taurijā» biedri manu stāstu vērīgi uzklausīja. Sākumā man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc tam kāds teica, ka es visus gribot izjokot, tomēr izturējos ļoti nopietni, un otrā rītā pie mola sapulcējās liela «novērotāju» grupa. Mani kolēģi bija neizgulējušies, šaubu pilni, neapkopu- šies un ļoti līdzinājās sadusmotiem un neapmierinātiem putniem. Kad mirāža parādījās arī šoreiz, visi sastinga un kā apburti lūkojās augšup. Bet mums priekšā pašā krastā stāvēja neparasti nopietnā Taņa un stiepa kalsenās rociņas pretim savai brīnišķīgajai, burvestības pil

najai «jūrai pie debestiņām».

Pētīšanas drudzis pārņēma visus, kas torīt bija krastā, visus, kuri nākamajā rītā vērīgi raudzījās debesīs, jo noslēpumainā mirāža atkal parādījās precīzi tanī pašā laikā. Tas mūs pārsteidza. Mirāža parādījās pulksten piecos no rīta un izgaisa pēc pusotras vai divām minūtēm, atkarīgi no mākoņu daudzuma, un mēs sākām prātot, ka pastāv kāda noslēpumaina likumsakarība, ka mirāžas cēlonis ir neparasti svarīgs. Neviens neieminējās, ka mirāžai un notikumam Aleksejeva laboratorijā varētu būt kāda sakarība. Tomēr domāja par to visi. Nebija šaubu, ka šādu sakarību atzina par iespējamu arī Zinātņu akadēmijas vadība, jo visas mūsu vajadzības pēc aparātiem un ierīcēm, kas nepieciešamas mirāžas pētīšanai, tūlīt un bez jebkādas skopošanās apmierināja.

Uz kluso ostu, kurā līdz šim patvērumu bija raduši tikai robežsargu vai zvejnieku kuģi, tagad pa jūru, pa gaisu, pa putekļainajiem ceļiem plūda visdažādāko kravu straumes.

Drupas tolaik jau bija novāktas, un Zvaigžņu institūta asfaltētajā pagalmā neveikli, bet lielā steigā grozījās paš- iekrāvēji, kas līdz šim strādāja apkārtējos elevatoros. Osta nodeva mūsu rīcībā trīs celtņus sevišķi smagu ierīču izkraušanai; steidzami iekārtoja papildu kabeli, jo bija domāts laist darbā aparātus, kas patērē ļoti daudz enerģijas.

Hīta debess dzidrajā zilgmē traucās modernās zinātnes neredzamie taustekļi. Spēcīgas radariekārtas vērsās pretim mirāžai, kas regulāri parādījās pie debesīm, tomēr osciloskopu mirgojošie ekrāni ne reizi nereaģēja uz noslēpumaino parādību. Tikai izdarot milzīgus pastiprinājumus ar molekulāro pastiprinātāju palīdzību, izdevās konstatēt, ka radiostars tik tikko atstarojas divi tūkstoši kilometru augstumā.

Drīz bija samontēta sevišķi lielas jaudas ultraskaņas sirēna ar parabolisku atstarotāju. Zem klajas debess novietoja virzuļu kompresorus, kas, skaļi šņākdami, sūk- neja gaisu resiverā ar biezām sienām. Mašīnu vajadzēja darbināt nepārtraukti apmēram piecpadsmit stundas, lai radītu nepieciešamās gaisa rezerves, ko sirēna izlietoja piecās vai sešās minūtēs. Ar zondēšanas baloniem liela

augstumā paceltie akustiskie aparāti uztvēra un noraidīja uz zemi atstaroto ultraskaņas signālu.

Rezultāti bija neapmierinoši. Divu kilometru augstumā konstatējām gaisa slāņus ar ļoti lielu temperatūru. Sie retā gaisa slāņi līdzīgi ieliektiem spoguļiem atspoguļoja tālos krastus un kuģus vai zvejnieku laivas jūrā. «Tā ir visparastākā mirāža,» iesaucās kāds no meteorologiem, kas piedalījās pētījumos, «pavisam parasta!» — «Bet tā taču ir tikai šās parādības viena puse!» iebilda citi. «Ja tā ir parasta mirāža, kāpēc tad atstarojošie slāņi atrodas tik augstu, kāpēc mirāža ik dienas redzama vienā un tai pašā laikā, kāpēc tās ainavu neietekmē sasilušo un auksto gaisa masu plūsmas un, beidzot, kāpēc šī mirāža, ja vien tā ir mirāža, atstaro radiostaru?»

Mums radās doma, ka šī mirāža, kas parādījās rietumu pusē un virzījās uz austrumiem, ir redzama arī tur, austrumos. Sī doma bija tik vienprātīga, šķiet, tik pamatota, ka jutāmies visai pārsteigti, uzzinājuši, ka jūrā, tikai simt kilometru no krasta, mirāža vairs nav redzama.