Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Galu galā noskaidrojās, ka mirāža saskatāma vienīgi no samērā nelielas platības, kuras centrā atrodas Zvaigžņu institūts. Tas bija pirmais — aptuvenais norādījums, ka mirāžas kaut kādā veidā saistītas ar Aleksejeva laboratoriju. Turpmākie pētījumi deva šādus rezultātus. Mirāža nerodas vienā mirklī. Gaisa slānis, kas atstaro uz zemes esošos priekšmetus, it kā iegrimst atmosfērā no tās augstākajiem slāņiem, pie kam iegrimst diezgan lēni un pēc tam tikpat lēni atstāj atmosfēru. Šķita, ka mūsu atmosfērā no ārienes iegrimst milzīgs ieliekts spogulis un pēc dažām minūtēm aizvirzās atpakaļ, lai nākamās dienas rītausmā atgrieztos no jauna.

* * *

Pulksten divos naktī dzīvokļa saimnieks Fjodors Vasiļjevičs mani pamodināja.

— Jums zvana. Aicina pie tālruņa, — viņš sacīja.

Iegāju mājastēva istabā. Mani bija izsaukusi Maskava. «Runāsiet ar Zinātniskās un tehniskās informācijas centru,» sacīja telefoniste. Paņēmu bloknotu, gudrodams, kāda gan būs šī vēsts, kuras dēļ Informācijas centra

darbinieki tik ļoti steidzas. Aparāts ieskanējās vēlreiz, un es pacēlu klausuli.

— īsi pastāstiet, — man teica, — kādas ir jūsu novērotās parādības īpatnības! Zvanījām uz institūtu, bet tur pašlaik neviena nav.

Pastāstīju par mirāžu. Sevišķi sīki viņi mani iztaujāja, kādas izskatoties ainas, kuras mums izdevies novērot.

— Redzat, mums ir radušās grūtības, — Informācijas centra darbinieks turpināja. — Esam saņēmuši vēsti, ka konstatēts vēl viens punkts, no kura redzama līdzīga mirāža. Tiesa, mūs mulsina tas apstāklis, ka ainas ir mazliet citādas. Tas varētu būt ļoti svarīgi..

Lūdzu, lai man nodiktē Centra rīcībā esošo informāciju. Saturs īsumā bija šāds.

Amerikāņu zinātnieki Fils Džonss un Lennijs Datons, pētīdami Augšezera hidrogrāfisko režīmu, no savas jahtas redzējuši apbrīnojamu mirāžu. Ik dienas stingri no teiktā laikā, proti, pulksten četros un divdesmit minūtēs no rīta. pie debesīm parādījies tālu priekšmetu, būvju, ēku palielināts attēls. Dažas no šīm ainām pētniekiem jau bijušas zināmas. Tā, piemēram, desmitajā martā viņi no fotografējuši mirāžu, kurā bijis redzams Su kanāls ar daudziem kuģiem un liellaivām. Pēc amerikāņu pētnieku aprēķiniem, viņi tobrīd atradušies simt septiņdesmit pieci kilometri uz rietumiem no Su kanāla, kurš, kā zināms, savieno Augšezeru ar Hurona ezeru. Vairākkārt viņi saskatījuši baļķu sablīvējumus un arī plostus, kas atradušies ļoti ļoti tālu. Visai bieži pie debesīm slīdējuši milzīgu mežu atainojumi, it kā skatītāji tos vērotu no gaisa.

Tas, ka mēs savā mirāžā galvenokārt esam redzējuši tikai jūras virsmu un vienīgi dažreiz it kā dūmakā tītus, neskaidrus ciematu un pilsētu attēlus, bija radījis nesapratni Informācijas centra darbiniekos.

Apgalvoju, ka mums šī vēsts ir ārkārtīgi vērtīga, un lūdzu pateikt tā punkta koordinātes, no kura Amerikā vērojama mirāža.

Pēc dažām minūtēm man nodiktēja koordinātes. «Astoņdesmit septītais rietumu garuma grāds,» es pierakstīju, «un četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds …»

— Tas ir uz ziemeļiem no Grandailendas salas, — man skaidroja Centra darbinieks, bet es viņā vairs neklausījos: četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds! Sis taču ir Zvaigžņu institūta, Aleksejeva laboratorijas ģeogrāfiskais platums. Tas bija ļoti svarīgi! Steigšus noliku klausuli un izgāju pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs, vilkdams mugurā svārkus, pašlaik jau devās uz vārtiņiem.

— Tūlīt būšu atpakaļ, — viņš man nevaļīgi teica,

— šķiet, ir viena brīva mašīna.

Drīz viņš atgriezās, braukdams ar grabošu, savā mūžā daudz ko pieredzējušu «gaziku», kas droši vien bija ražots varbūt jau sešdesmitajā gadā, un pēc pusstundas mēs sasniedzām jaunu, īsā laikā uzceltu viesnīcu, kurā dzīvoja daļa no satraukušajiem zinātniekiem. Centra informācija viņus ārkārtīgi satrauca. Tūlīt visi piecēlās, sameklēja atlantu un atšķīra lappusi, kurā bija redzami Lielo ezeru zilie plankumi.

— Ko es jums teicu, — meteorologs triumfēja, — ko es jums teicu?! Ja šo parādību redzam ne tikai mēs šeit, ne vien pie mums, tad tai nav nekādas attieksmes, nav ne mazākā sakara ar Aleksejeva laboratorijas katastrofu. Jāizpētī visi materiāli, kas raksturo Aleksejeva laboratorijas darbību, un jāataicina izmeklētājs — lūk, kas jādara, bet šīs mirāžas jāatstāj mums, meteorologiem, speciālistiem atmosfēras fizikas jomā!

— Bet kāpēc mirāža tur parādās citā laikā nekā pie mums? — rīta krēslā atskanēja kāda balss.

— Lai nu parādās kad parādīdamās, bet vienmēr pulksten piecos un dažās minūtēs, jo mūsu pulksteņi, kā zināms, ir pagriezti stundu uz priekšu, — es iebildu.

— Taču pats galvenais — vienāds ir ģeogrāfiskais platums!

— Vienāds, taču ar mazu atšķirību. Šeit ir četrdesmit sestais ziemeļu platuma grāds! — bija dzirdamas balsis.

— Starpība vesels grāds!

— Tam nav būtiskas nozīmes, — meteorologs steigšus ierunājās. — Mūsu ģeogrāfiskajā platumā grāds līdzinās simt kilometriem, bet mirāža labi saskatāma arī uz novērošanas rajona robežām. Šis ir platuma efekts, — nerimās meteorologs. — Bet mēs zinām…