Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Tikai pēc tam, kad saķērām krabjus un piepildījām divas tukšas piena pudeles ar vēžiem vientuļniekiem; pēc tam, kad abi aizgājām līdz vējenēm, kā tās dēvēja Taņa, bet kas īstenībā bija pilnīgi moderns, izmēģināšanai ui stādīts vēja rotors; pēc tam, kad es pastāvēju par sargu pie augu mājas, bet Tatjana, iebāzusi roku pa jumtā izsistu rūti, norāva zaļu un gauži skābu citronu, — pēc visa ta meitene, čalodama par visdažādākajiem notiku inlem, pasacīja kaut ko tādu, ka es tūlīt kļuvu uzmanīgs.

Vai juru pie debesliņām esat redzējis? Un tvaiko ņus? Un pilsētu ar augstieni torņiem?

— Pie debesīm? — es pārjautāju. Ko vēl ne izgudrosi!

Es izgudrojot?! — Tatjana apvainojās, bet tūlīt iedomājās, ka pārklausījusies. — Pie debestiņām, āre, tur, — viņa rādija kaut kur augšup. — Un kāpēc jūs tik ilgi guļat, krusttēv, krusttētiņ?

Vērīgi paraudzījos uz Tatjanu. Nē, viņa nefantazēja, viņa tiešām bija kaut ko redzējusi.

— Bet kad tu to redzēji?

Kad? … Tiklīdz saulīte bija uzlēkusi, āre, tur … — viņa atkal rādīja kaut kur augšup.

Arī es nolēmu paskatīties, kā «pie debestiņām brauc tvaikoņi» un uz citiem brīnumiem, par kuriem visu ceļu stāstīja Tatjana.

Beidzot nu man bija vajadzīgs modinātājs pulkstenis! Uzgriezu, lai tas zvana puspiecos, un, kad mazā gaismiņā pulkstenis mani cēla augšā, es to sakampu un jau gri bēju pabāzt zem spilvena, bet tobrīd no āra atskanēja Tatjanas balstiņa:

Krusttēv, krusttētiņ, posies veicīgāk! Krusttētiņ, kur tu esi?

Steigšus apģērbos un izgāju laukā. Iesārtā strēle austrumu pusē vēl zilgāku darīja naksnīgo debesi. Dzestra vēsma vilka no jūras, nesdama līdzi sāļo ūdeņu smaržu, trūdošo aļģu sīvo un aso smaku no pludmalē izskalotās garās ūdensaugu joslas. Tatjana stāvēja man blakus, uz maukuši basās kājās čības, uzmetusi plecos vatētu segu, kas viņu naktīs gultā sildīja.

— Kāpēc tu mani tik ļoti steidzināji? — es jautāju.

Vai vēl nav pārāk agrs?

— Kā tad es to varu zināt? — atbildēja Tatjana. — Aiziesim līdz jūrai, tur redzēsim.

Pa klusām, snaudas pilnām ielām devāmies uz krastu. Nevienā logā nespīdēja gaisma, tikai augstā bāka ielas vidū joprojām vēl mirgoja. Pie mola nebija nevienas dzīvas radības. Labu gabalu tālāk, blakus steķiem, kas sniedzās dziļi jūrā, vairāki zvejnieki rīkojās ap laivām, lai tūlīt dotos projām rīta zvejā.

— Vai drīz redzēsim? — iejautājos Tatjanai.

— Drīz! — viņa pamāja ar galvu. — Mazliet pagaidiet!

Atsēdos smiltīs un priecājos par saules lēktu. Cik labi,

ka Tatjana mani pamodināja tik agri! Arī tad, ja apsolītais brīnums būtu tikai izdoma.

Āre, kur ir! Āre! — iesaucās Tatjana un sāka lēkāt man apkārt. - Nu, ko es jums teicu! Āre, kur tas ir!

Tas tiešām bija kaut kas brīnišķīgs.

Sākumā nekā nesapratu. Tālē virs jūras pazibēja un tūlīt pazuda gaiša svītra. Tā kļuva redzama atkal, tagad vairs neizgaisa, un tai sekoja citas tādas pašas gaiši dzeltenas svītras. Vēl un vēl. . Pēc tam debess, šķiet, nodrebēja, un pēkšņi tur augšā izpletās jūra. Tomēr tā bija pavisam citāda jūra, tā nelīdzinājās rāmajam līmenim šeit apakšā, mūsu acu priekšā. Viļņi šķita neticami lieli, it kā es būtu pacelts neparasti augstu virs bangainās jūras un raudzītos caur milzīgu palielināmo stiklu. Tieši zenītā viļņi bija vēl varenāki, bet dzelmē zem tiem redzama dzeltena smilts, un tai pāri aši aizslīdēja kāda zivs. Bet viļņi vēlās un vēlās; pavīdēja peldoša kaija, viņa man likās lielāka par okeāna tvaikoni, un visa šī rēgainā ainava klusi aiztrauca uz austrumiem — uz zaigojošo sauli, kuras ripa kāpa augšup virs apvāršņa.

Tatjana atstiepa sausu aļģu klēpi, un mēs apsēdāmies uz tām. Es nespēju attapties aiz pārsteiguma. Zvejnieku laiva jau devās jūrā, vīri mierīgi airēja uz tālē saredzamo akmeņaino zemesragu, kas ietvēra līci. Laikam jau viņi bija pieraduši pie šīs parādības un nelikās par to ne zinis.

Tatjana lāgu lāgiem zagšus pavērās manī, un es sapratu — viņa dusmojas uz sevi, ka nav «izsitusi lielāku cenu». Tūlīt visu izstāstīt — tas nebija viņas dabā. Meitene, protams, nebija gaidījusi, ka nekaitīgā un nevienam nevajadzīgā parādība, par kuru varēja tikai pa priecāties, pēkšņi radīs pieaugušā cilvēkā tik lielu satraukumu un tik lielu interesi.

— Vai tā parādība bieži redzama?

— Nē, — Tatjana paraustīja plecus, — tikai reizi dienā.

— Katru dienu? … Un tikai no rīta?

— Tiklīdz aust gaisma, — Tatjana piebilda.

— Bet ko teica tēvs, vai tu viņam esi rādījusi?

— Tēvam tas vienalga.

— Vienalga?

— Viņam allaž nevaļa. Viņam ir «traks darbs», — Tatjana mazliet ironiski paraudzījās manī. — Kāds darbs ir jums?

— Paklau, Taņa, — tātad tu jau vairākkārt esi redzējusi šo «jūru pie debestiņām»? Bet pirmoreiz, pašu pirmo reizi? Papūlies atcerēties!

Tatjana parausa sāņus ar plaukstu smiltis un, kaut ko čukstēdama, sāka vilkt līnijas valgajā zemē.

— Tieši tanī dienā, — viņa sacīja, — kad skolotāja bija ļoti apmierināta ar mani un aritmētikā ielika pieci. Tas notika …

Es aizturēju elpu.

— Tas notika astotajā martā, jā — astotajā martā! Nūja, bija svētki…