Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Es gan domāju, ka tagad līdzēs itin viss, — teica pusmūža virs ar dziļi iegrimušām acīm, — itin viss, jebkurš sīkums … Un kā ir ar ārējiem materiāliem? Vai jūs esat informēts?

— Ārējie materiāli? — es brīnījos. — Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Visi laboratorijas ārējie sakari, pēdējā laikā saņemto vielu saraksts, laboratorijas pasūtījumi palīg uzņēmumiem, visi pavedieni, kas Aleksejevu saistījuši ar ārējo pasatdi.. Vai tad šajos mūros kaut kas būs saglabājies? Eh, Aleksej Aleksejevič.. svešais vīrs novērsās un, balstīdamies uz spieķa, steigšus devās uz savu automobili.

— Kas tas bija? — es vaicāju.

— Vecais vīrs pavisam nobēdājies, — mans ceļabiedrs leica. — Nav jau arī ko brīnīties, viņš ļoti labi pazina Aleksejevu … Tas ir Topanovs, varbūt esat dzirdējis?

— Šķiet, viņš ir filozofs?

— Jā, pilnīgi pareizi — Topanovs publicējis divus vai trīs darbus un apklusis. Stāsta — atkal esot pievērsies partijas darbam zinātnē …

Tanī pašā dienā mani iecēla par komisijas locekli. Dienu pēc dienas šķirstījām visdažādākos dokumentus, kuru norakstus mums atsūtīja organizācijas, kam bijušas darīšanas ar Aleksejeva laboratoriju. Bezgala daudz pavadzīmju, pēdējo pasūtījumu rasējumi, žurnālu un grāmatu saraksti, speciāli saraksti par ārzemēs publicētiem rakstiem, kuri pārtulkoti no maz pazīstamām valodām pēc Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku pieprasī juma…

Beidzot, kad radioaktivitāte nedaudz samazinājās, pirmā glābšanas komanda, kura bija sakomplektēta no brīvprātīgajiem, tērpusies speciālos kombinezonos, apmēram tādos pašos, kādos ieģērbj kodolreaktoru tīrītājus, sāka savu grūto darbu. No lieljaudas mehānismiem, kurus atveda kravas helikopteri, visos virzienos stiepās tērauda troses cilvēka rokas resnumā. Tikko spēdami pacelt smagos tērauda āķus, vīri aizkabināja tos aiz milzīgajiem bluķiem, kas vēl nesen veidoja ēku, kuru uzskatīja par arhitektoniskās harmonijas un lietderības paraugu. Atskanēja signāls, un vinčas pārvietoja, norāva vai vilka projām dzelzsbetona klučus, atbrīvodamas pieeju pie ēkas centra. Beidzot ieraudzījām galvenās zāles bruņām klāto kupolu. Tagad tas izskatījās pēc steigā nolobītas apelsīna mizas. Milzīgas līkloču plaisas sākās kupola vidū, un elektriskie griezējdegļi visu nakti plosīja metālu, tumsā zibsnīdami ar spožiem zilu dzirkšu uzliesmojumiem.

Te nu bija šī galvenā zāle. Pa speciāli iztīrītu ceļu piebrauca sanitārās mašīnas. Tām bija jāpievāc vēl nesen dzīvo, degsmes pilno cilvēku atliekas … Noņēmuši no galvas aizsargmaskas, gar ceļa malām stāvēja avārijas komandas locekļi, skarbas profesijas skarbie vīri.

Pie mums steigšus pienāca avārijas grupas vadītājs. Viņš pamāja, lai mēs viņam tuvāk neejot, un cauri maskai dobji sacīja:

— Negaidīts šķērslis. Zem metāla kupola atrodas caur spīdīga, neparasti cieta viela ar neparastām īpašībām.

Pneimatiskais cirtnis nolūst, nespēdams pat ieskrāpēt šās vielas virsmu.

— Bet elektriskais loks? — kāds ievaicājās.

— Mēģinājām, arī nelīdz, — atbildēja avārijas grupas vadītājs. — Nespēj nekā padarīt, viss velti.

— Bet ja mēģinātu piekļūt no galvenās zāles otras puses? — es ierosināju.

— Nav iespējams, otras puses nav. Bruņām klāto kupolu esam sagraizījuši daudzās vietās, un visur apakšā ir šis stikls. Uzvelciet skafandru un paskatieties pats! …

Cita pēc citas atpakaļ gājienā izbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Kāpdami pāri betona bluķiem, devāmies dziļāk drupās. Tiešām, zem metāla kupola bija caurspīdīga masa, kas izskatījās pēc tumša, neslīpēta stikla paugura. Tā virsmā bija redzams precīzs tērauda plākšņu iekšpuses nospiedums — no šīm plāksnēm bija sametināts kupols. Tieši priekšā ieraudzījām durvis, pareizāk sakot, nospiedumu, ko bija atstājušas metāla durvis, kuras atradās turpat līdzās. Izrādījās — durvju rokturis bija ieku- sis šajā masā, kuras rašanos neviens nespēja izskaidrot. Tobrīd celtnis pavilka sāņus vēl vienu bruņu kupola segmentu — un saules stari iekļuva «stikla» paugurā. Topa- novs piespieda seju pie tā virsmas, pūlēdamies saskatīt, kas tur ir iekšā.

— Viņi ir tur! — Topanovs klusi sacīja. — Šķiet, tas ir Aleksejevs …

Tumšā paugura vidū kā milzīgā akvārijā bija sastinguši vairāki augumi. Mēģinājām atrast novērošanai izdevīgāku vietu, taču «stikla» masai cauri audās smalku plaisu tīkls, un tāpēc tās iekšieni varējām vērot tikai kā caur miglu. Paņēmu kāda strādnieka pamestu cērti un situ pa «stiklu» ar visu spēku. Cērte tikpat sparīgi atlēca atpakaļ, un caurspīdīgā masa atbildēja uz šo sitienu ar dīvainu, smalku, dziedošu skaņu.

— Viss velti, — dzirdēju sakām avārijas grupas vadītāju, — jāmēģina spridzināt.

Sprādziens nogranda tikai uz rīta pusi. Mēnesnīcā augstu gaisā uzšāvās zemes un smilšu blāķi. Saulei uzlecot, ieraudzījām pārsteidzošu ainu. No kupola vairs nebija ne vēsts — sienu atliekas aizsviestas uz visām pusēm, un saules staros mirdzēja caurspīdīgai baravikai līdzīgais