Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Vajadzēja katrā ziņā atklāt šīs dienas noslēpumu. Ne jau tukšas ziņkāres dēļ tas bija nepieciešams. Ar speciālu rīkojumu tika apturēta desmitiem ieplānotu mēģinājumu uzsākšana. Zinātnei nekad nav trūcis pašaizliedzīgu pētnieku, taču nevajadzīgs risks robežojas ar noziegumu. Jo vairāk tāpēc, ka viss liecināja — liktenīga bijusi kāda nejaušība, nepareiza rīcība. Pilnīgi nepieciešams bija zināt, kāda rīcība var radīt katastrofu. Tomēr aizritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un mēs vēl aizvien nebijām atrisinājuši šo mīklu.

* * *

No visām malām pie mums ieradās visdažādāko nozaru speciālisti. Ikviens mums gribēja palīdzēt izprast notikušo. Daži, tāpat kā es, izmantoja savu atvaļinājumu, lai padzīvotu šajā nelielajā piejūras pilsētā, un skanīgā vārdā — par «Tauriju» nokristītās vienkāršās ēdnīcas veranda vakaros pārvērtās par sēžu zāli. Seit apsprieda pēdējos zinātnes jaunumus, bet galvenā uzmanība, protams, bija pievērsta katastrofai. Ikviens minējums, kas spētu kaut nedaudz izskaidrot notikušo, daudzkārt tika apsvērts un analizēts. Visi tomēr bija vienis prātis, ka Aleksejevs noteikti rīkojies kā pētnieks, kas darbojas ar pilnīgi drošām vielām. «Kad es ar mikroskopu pētu plāni nogrieztu fotoemulsijas plēvīti,» teica kāds «Taurijas» pastāvīgais apmeklētājs, «tad man ne prātā nenāk, ka

varētu gadīties kāda nelaime.. Šķiet, tāpat ir strādājis arī Aleksejevs.»

Bet pēkšņi atgadījās kaut kas tāds, kas mt^su meklējumus pavērsa pavisam citā virzienā.

«JŪRA PIE DEBESTIŅĀM»

Es apmetos padomju saimniecības garāžas priekšnieka Fjodora Vasiļjeviča ģimenē. Mājastēvs bija gauss, labsirdīgs vīrs, darbā aizņemts augu dienu, un miera viņam nebi ja arī mājās. Atkal un atkal kāda kaimiņa galva pasniedzās pie žoga pāri nīkulīgu ceriņu krūmiem, un aizsmakusi balss jautāja: «Vai saimnieki mājās?»

Fjodors Vasiļjevičs parasti brokastoja un vakariņoja pagalmā zem dēļu nojumes, kas ļoti līdzinātos lapenei, ja nojumes viena puse — tā, kas vērsta uz ielu, ne būtu aiznaglota ar dēlīšiem.

Jā, ir mājās, — grūti nopūties, teica Fjodors Vasiļ jevičs un piesardzīgi nolika blakus pilnajam šķīvim karoti. — Hanna, pasauc. .

Sākās saruna par benzīnu un ceļiem, par zvejnieku lomiem un zemes mēslošanas līdzekļiem, un tūlīt Fjo dors Vasiļjevičs, maltīti neieturējis, devās projām «uz savu trako darbu», ko viņš tomēr laikam nemainītu ne pret kādu citu pienākumu.

Fjodora Vasiļjeviča ģimenē nenokļuvu nejauši. Pāris dienu pirms katastrofas Aleksejevs bija vienojies ar viņu par manu apmešanos. Fjodors Vasiļjevičs sagaidīja mani dzelzceļa stacijā un, kā par brīnumu, mani tūlīt pazina un atveda uz savām mājām. Tur vienmēr valdīja klusums, šķita, tiklab Fjodors Vasiļjevičs, kā arī viņa sieva par kaut ko skumst. Tā tas bija arī īstenībā, taču drīz viss ievirzījās citās sliedēs.

Fjodora Vasiļjeviča atvasīte, gadus deviņus vai desmit veca meitene, pārbrauca mājās no Jaunfrunzes ciema, kur viņa bija viesojusies pie krustmātes Frosjas, un tūlīt pagalmā un istabās sāka skanēt mazās skaļie smiekli un bezgalīgie spriedelējumi par visdažādākajiem notikumiem gan ar vietēju, gan ar vispasaules nozīmi. Modinātāja pulkstenis vairs nebija vajadzīgs, jo Tatjana — tieši

tā visi viņu godāja šajā mājā — bija briesmīga miega ienaidniece.

Man ne reizi neizdevās piecelties agrāk par viņu, un mājās es atgriezos, kad visa ģimene ik vakarus varen trokšņaini un gandrīz ar kauju pulējās notvert Tatjanu un to iedabūt saliekamajā gultiņā, kas atradās ārā pie maniem logiem.

— Labrīt, krusttēv! — viņa mani sveicināja, kad biju izgājis pagalmā mazgāties. — Vai jūs jau augšā? … Bet vai mākat krabjus ķert? Un kālab jūs te esat atbrau cis? … Meitene runāja ukraiņu valodā.

Vaicāju, kā meiteni sauc, bet Tatjana joprojām uz deva visdažādākos jautājumus, un pēc viņas saviebtā un jau iedegušā snīpīša noskārtu, ka viņa šo to no tā, ko es stāstu, nesaprot.

— Runājiet diktāk, — sacīja meitenes māte, — viņa lāgā nedzird.

Sirdī iesmeldzās sāpe. Sai līksmajai smējējai, kura ne kad nerimās jautāt, kurai nekad netrūka dzīvesprieka, bija pavāja dzirde. Tomēr es drīz pielāgojos. Tatjana ļoti labi saprata lūpu kustības, un rūpība un pacietība, kuras man netrūka, pirmoreiz sarunājoties ar Taņu, lika pa matus ciešai jo ciešai mūsu draudzībai. Nekā nevienam ne teicis, aizrakstīju savam paziņam, kas konstruēja mikro radioaparātus, un lūdzu, lai viņš man atsūta visjaunāko dzirdes protēzi, jo kurliem izgatavotais pastiprinātājs ar diezgan lielām baterijām Tatjanai bija pārāk smags, ne ērts, un to viņa ņēma līdzi vienīgi uz skolu.