Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

sakusušais «stikla» paugurs. Tagad tā iekšienē pavisam labi varēja saskatīt neskaidrus aparātu un cilvēku augumu apveidus. Cilvēki stāvēja un sēdēja pie aparātiem. Viens no viņiem bija sastindzis, it kā tobrīd kaut kur trauktos. Roka sniedzās uz blakus stāvētāju, kas ļoti lietišķi pašlaik spieda kāda aparāta kontaktu pogas. Šādā stāvoklī viņus bija pārsteigusi nāve.

Kāds enerģijas viesulis iebrāzies šaja pļašajā telpā ar lielo lustru, kas arvien vēl «karājās», lai gan griestu šeit sen vairs nebija? Jā, šeit tieši iebrāzies viesulis, jo laboratorijai pašai nekādu sevišķi spēcīgu enerģijas avotu nebija. Avārijas dienā pašrakstītāju aparātu reģistrētais enerģijas patēriņš bijis pat mazāks nekā parasti. Bet tad uzreiz strāvas impulss spēji palēcies, tomēr automāti strā dājuši precīzi, tie pārtraukuši elektriskās enerģijas pieplūdi, tūlīt, lai stāvokli pārbaudītu, pieslēgušies laboratorijai vēlreiz, taču tur pretestība jau bijusi bezgala liela —

laboratorija vairs neeksistējusi.

* * *

Mēs stāvējām pie Aleksejeva laboratorijas drupām. Runājām pusbalsī, taču cits citu pārtraukdami un steig šus stāstīdami arvien jaunus un jaunus sīkumus.

Visu rajonu ap laboratoriju ir izglābis šis tērauda kupols, — skaidroja viens no fiziķiem, kas bija atbraucis pirms manis. — Ja nebūtu šās bruņu segas, postījumi skartu daudz lielāku platību.

— Kas tad ir šī caurspīdīgā masa, kāds ir tās sa stāvs? — es jautāju.

— Ticat vai neticat, sastāvs ir tāds pats kā gaisam. Jā, jā, slāpeklis un skābeklis tādās pašās attiecībās ka apkārtējā gaisā.

— Interesanti. . Tas ir kaut kāds nepazīstams savienojums, kāds nezināms slāpekļa oksīds.. piebilda viens no klātesošajiem.

— Vai tikai tas ir ķīmisks savienojums? fiziķis pagrozīja galvu. — Es par to ļoti šaubos. Mēs esam konstatējuši, ka šī viela vada elektrisko strāvu. Pievienojām metināšanas aparāta elektrodu, loks gan radās, bet tūlīt apdzisa. Ar vakuuma sūcēju savācām izgarojušās vielas tvaikus.

— t- Un spektrā bija tikai skābeklis un slāpeklis?

— Jā, skābeklis un slāpeklis. Šorīt paņēmām analizēšanai plānu plāksnīti — šķiet, tā ir caurspīdīgās masas šķēpelīte, kas atrasta pēc sprādziena, — un izdarījām rentgena struktūruzņēmumu. Attālums starp atomu centriem ir neizskaidrojami mazs..

Bet kā jūs atradāt šo šķēpelīti?

— Kādam strādniekam aiz tās bija aizķērusies kāja — un viņš pakritis.

Vai tad šķēpelīte tik liela?

Sī šķēpelīte nav lielāka par plaukstu, bet sver četrdesmit divus kilogramus.

— Interesants fakts: šīs caurspīdīgās masas temperatūra dienu un nakti ir trīsdesmit seši grādi!

— Jā, pārsteidzoša stabilitāte! Gluži kā termostatā.

— Bet kur radusies sprādziena enerģija?! Cik mēs tagad zinām, tad ne enerģijas uzkrāšanās, ne strauja pie plūduma no ārienes nav bijis.

No kaut kurienes šī enerģija tomēr ir radusies! Tur klāt laboratorijā, kurā nepēta ne materiālus, kas spējīgi skaldīties, ne arī kodola termiskās reakcijas. Materiālu sarakstā nav ne urāna, ne plutonija, ne torija. . Laboratorija nekā nav lūgusi uzņēmumiem, kas ražo smago ūdeni vai smago ūdeņradi, bez kuriem pagaidām nevar iztikt, pētot augstu temperatūru procesus.

— Vai kāds ir ievērojis, ka visas sprādziena plūsmas vērstas nevis uz āru, bet uz iekšu uz Aleksejeva labo ratorijas ēku?

Pat visas rūtis no Zvaigžņu institūta logiem izrau tas uz āru, — es piebildu, atcerēdamies logu stiklotāju stāstījumu.

Un pēkšņi negaidīts atklājums! Zvaigžņu institūta līdzstrādnieki mums paziņoja, ka no institūta raķešu starta laukuma Aleksejevs diezgan regulāri raidījis kosmosā raķetes.

Kosmiskās telpas pētīšanas galvenā pārvalde apliecināja, ka Aleksejeva laboratorijai dažus mēnešus pirms katastrofas nosūtītas trīs lielas raķetes. Saskaņā ar līguma noteikumiem pēdējās pakāpes konteiners piegādāts tukšs. Raķetes palaistas vismaz mēnesi pirms katastrofas, jo bija saglabājies pārvaldē saņemtais raķešu

palaišanas akts. Ailē «Palaišanas mērķis» bija neskaidri teikts: «Palaista kosmosā, lai izpētītu bezgaisa telpu.»

Galvenajai pārvaldei nekādu citu ziņu nebija, jo lidojuma vadīšanas ierīces montētas Aleksejeva laboratorijā.

«Lai izpētītu bezgaisa telpu…» Bet kāds īsti bijis raķešu uzdevums? Starp tūkstošiem mākslīgo pavadoņu, kas riņķoja ap Zemi pa visdažādākajām orbītām, martā jauni pavadoņi nebija reģistrēti. Kas noticis ar Aleksejeva raķetēm?.. Un tanī dienā, kad Aleksejevs gribēja pavēstīt par savu darbu, notiek milzīga katastrofa. Kāpēc tā notika tieši tanī brīdī, kad par eksperimenta panākumiem Aleksejevam vairs nebija nekādu šaubu? Kad viņš jau gribēja sākt kādu jaunu eksperimentu?