EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pēc Mateja apgalvojumiem, par Jēzus mirstīgo pa­lieku izzagšanu nevarēja būt ne runas, jo viņa kapu ebreji bija aizzīmogojuši un visapkārt tam nostādīta sar­dze. Ja, par spīti visam, tas tomēr izrādījās tukšs, tad izskaidrojums ir tikai viens. Turklāt Marija Magdalēna un «ofra Marija» pašas savām acīm redzējušas, ka, sā­koties lielai zemestrīcei, no debesim nonācis tā kunga eņģelis, novēlis no kapa akmeni un paziņojis, ka Jēzus miesu kapā vairs nav, jo viņš augšāmcēlies no miro­ņiem. Pretēji Marka apgalvojumam sievietes nemaz ne­nobīstas un neapņemas šo notikumu noklusēt, bet skrie­šus steidzas pie Jēzus mācekļiem, lai tiem paziņotu no eņģeļa dzirdēto prieka vēsti. Turklāt notiek vēl tā, ka ceļā viņām nostājas pats Jēzus un uzdod paziņot viņa mācekļiem, lai tie noejot uz Galileju, kur viņš ar tiem satikšoties.

Matejs vēl stāsta, ka notikušo brīnumu varētu aplie­cināt ari kapa sargi, ja vien tie nebūtu tik kāri uz naudu. Viņi taču tāpat redzējuši «tā kunga eņģeli», dre­bēdami un aiz bailēm vai pamirdami. Taču vēlāk pries­teri viņus uzpērk, un sargi sāk mēļot, ka, viņiem guļot, Jēzus miesas izzaguši tā mācekļi. Tādā kārtā sākušās

aplamas baumas, kuras izplatījušās jo daudzās ebreju paaudzēs,

Lūka savā apoloģētiskajā piepūlē iet vēl tālāk. Viņa, versijā jau ne tikai viens, bet veseli divi eņģeli paslu­dina Jēzus augšāmcelšanos. Un šajā brīdī pie Jēzus kapa bijušas ne tikai divas vai trīs sievietes, bet, neskaitot Mariju Magdalēnu, Joannu un Jēkaba māti Mariju, vēl arī citas, kuru vārdus minēt evaņģēlists tomēr neuzskata par vajadzīgu. Tātad liecinieku skaits vēl vairāk pie­aug.

Šoreiz gan Jēzus pēc augšāmcelšanās neparādās abām Marijām, toties ar viņu sarunājas un kopīgi azaidu iebauda divi uz Emmausu ejošie mācekji, bet vēlāk arī apustuļi. Gribēdams viņus pārliecināt, ka patiesi ir aug­šāmcēlies, Jēzus, viņiem redzot, apēd gabaliņu zivs un «tīru medu», Jaudams pat sevi aptaustīt. Kurš gan no kristiešiem pēc šādiem pierādījumiem varētu vēl šaubī­ties, ka Jēzus patiesi ir no miroņiem augšāmcēlies?!

Tālāk jucekli tomēr rada evaņģēlists Jānis, snieg­dams pats savu un jau pavisam atšķirīgu versiju par tukšā kapa tēmu. Tajā vairs nav runa par diviem vai vienu eņģeli, jo kapa akmeni Marija Magdalēna, kura arī šoreiz tikai viena pati pieminēta, atrod jau noveltu. Uztraukušies par Marijas Magdalēnas stāstu, ka «viņi kungu no kapa paņēmuši», Pēteris un «otrs māceklis, ko Jēzus mīlēja», aizskrien uz kapa vietu un «redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko vina galva biia apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu» (Jāņa ev.r 20:6—7). Tad arī vārdā nenosauktais māceklis notic, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies, droši vien iedo­mādamies, ka varbūtējie Jēzus mirstīgo palieku slepenie aizvedēji taču nebūtu zaudējuši laiku, viņu izģērbdami un nolikdami atsevišķi katru autu. Kā redzam, Jānis šeit min pilnīgi jaunu pierādījumu Jēzus augšāmcelšanās apstiprināšanai.

Viņš gan min arī citus, vēl iespaidīgākus pierādīju­mus. Kad noraudājusies un noskumusi Marija Magda­lēna ielūkojas kapā, viņa caur asarām «redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas» (Jāņa ev., 20:12). Atpakaļ paskatījusies, viņa ierauga līdzās stāvam pašu Jēzu, kuru gan notur par dārznieku. Kad pārpratums noskaidrojies, Jēzus viņai saka šādus vār­dus: «Neaizskar mani, Jo es vēl neesmu aizgājis pie tēva; bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: Es aiz- eimu pie sava tēva un jūsu tēva, pie sava dieva un jūsu dieva» (Jāņa ev., 20:17). Tajā pašā dienā Jēzus parādās arī saviem mācekļiem, pēc astoņām dienām atkal atgrie­žas pie tiem un atļauj Tomam aptaustīt savas rētas.

Mēs redzējām, kā leģenda par Jēzus pēcnāves likteni no vienkārša stāstījuma par «tukšo kapu» izaug izvērstā leģendā par augšāmcelšanos, ko redzējuši pat viņa ienaidnieki. Šīs izaugsmes secīgās fāzes dibinās uz to, ka vecie apgalvojumi tikuši papildināti aizvien ar jauniem, lai ]5ar katru cenu augšāmcelšanos padarītu ticamāku un drošāk pasargātu pret jebkuru kritiku kā no mazticīgo puses pašu vidū, tā arī no pagānu pamfletistiem.

Šīs doktrīnas aizstāvēšanas kampaņa turpinājās vēl ļoti ilgi. 11. vai 12. gadsimtā Jozefa Flāvija «Jūdu kara» nezināmais tulkotājs senkrievu valodā oriģināltekstā iespraudis stāstījumu, no kura uzzinām, ka Jēzus kapu apsargājuši ne tikai trīsdesmit romiešu kareivji, bet arī vesels tūkstotis priesteru karakalpu. Ņemot vērā šādu milzīgu apsardzi, neviens taču vairs neiedrīkstēsi-es iz­sacīt pārmetumu, ka Jēzus miesas ir vienkārši izzagtas.