EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ir vēl kāda cita līdzīga pretruna. Evaņģēlists Jānis mums pastāsta, ka tūlīt pēc Jēzus nāves Jāzeps no Ari- matijas un Nikodēms svaidījuši viņa miesas ar zālēm. Pavisam ko citu atrodam Lūkas evaņģēlijā. Tur rakstīts, ka Jēzu gribējušas iesvaidīt sievietes, turklāt tikai pēc tam, kad viņš jau divas dienas bija atradies kapā. Evaņ­ģēlistam šī aina bija vajadzīga augšāmcelšanās argumen­tācijai, tikai viņš savā aizrautībā aizmirsis, ka runā ap­lamības. Tādā zemē kā Palestīna cilvēka līķis parasti jau otrā dienā pēc nāves sāk trūdēt. Turklāt ieeja kapā bija nosegta ar smagu akmeni, kuru sievietes nekādā ziņā nebūtu spējušas novelt sāņus. Kā tad viņas domāja pie­kļūt Jēzus miesām, lai izdarītu šo baismīgo ekshumā­ciju? Jāņem taču vērā fakts, ka viņas iepriekš nevarēja paredzēt ne Jēzus augšāmcelšanos, ne to, ka kaps jau būs atvērts un tukšs.

Līdzīgi urdīgi jautājumi rodas, kad mēģinām noskaid­rot, kur Jēzus tūlīt pēc nāves ticies ar apustuļiem. Ma­tejs apgalvo, ka tas noticis Galilejā, bet Lūka un Jānis saka pavisam ko citu: pēc viņu versijas, Jēzus ar sa­viem mācekļiem trīs reizes tiekas un pat iebauda azaidu Jeruzalemē un tās tuvākajā apkaimē, bet tikai pēc tam Jūdejā. (Jāņa evaņģēlija noslēguma aina Galilejā, kā zināms, pierakstīta vēlāk.)

Galu galā varētu jau arī pieņemt, ka pēc uzcelšanās no miroņiem Jēzus spēj vienlaicīgi parādīties divās da­žādās un tālās vietās, taču par apustuļiem tas nu gan ne­būtu sakāms. Viņiem, tāpat kā visiem mirstīgajiem, bija tikai viena alternatīva — vai nu Galilejā, vai Jūdejā, «tertium non datur». Sīs pretrunas mums visai pamācošā kārtā pierāda, cik maz varam ticēt evaņģēlistiem kā vēs­tures lieciniekiem pat tik ārkārtīgi svarīgā jautājumā, kāds kristietībai ir Jēzus augšāmcelšanās.

Tāpat nav iespējams uzzināt, kur īsti Jēzus pēc aug­šāmcelšanās uz visiem laikiem atvadījies no saviem mā­cekļiem. Pēc Marka, tas noticis kādā tuvāk neapzīmētā vietā, pēc Mateja — kaut kādā kalnā Galilejā, pēc Lū­kas — kādā Betānijas ciematā netālu no Jeruzalemes, pēc Jāņa — vai nu Jeruzalemē, vai arī — ja ņemam vērā noslēguma interpolāciju — Galilejas ezera krastā. Tikai «Apustuļu darbos» lasām, ka Jēzus pie saviem mā­cekļiem uzkavējies veselas četrdesmit dienas, ko evaņ­ģēlisti vai nu nav zinājuši, vai arī kaut kādu iemeslu dēļ par to nav gribējuši rakstīt.

Baznīca mums māca, ka Jēzus uzkāpis debesīs. Par šo notikumu īsos vārdos ieminas interpolācijas autors Marka evaņģēlijā, bet Lūka jau to apraksta sīkāk: «Un viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad viņš tos svētīja, viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž dievnamā, teica un slavēja dievu» (24:50—53).

Izbrīnu rada tas, ka par tik svarīgu notikumu ne vārda nebilst ne Matejs, ne Jānis. Sevišķi zīmīgi, ka to nedara pat Jānis, jo tieši viņš viskvēlāk pasvītro Jēzus dievišķīgo iedabu, rādīdams viņu eshatoloģiskā perspek­tīvā. Seit jāatzīmē, ka dažos Bībeles kodeksos Lūkas evaņģēlijs ietverts bez debesbraukšanas ainas apraksta. Arī pirmie baznīcas rakstnieki, kā Romas Klēments, An- tioliijas Ignācijs, Polikarps un Hermass, par to klusē, no kā varētu secināt, ka viņiem šis notikums vēl nebija zi­nāms. Par Jēzus debesbraukšanu pirmās ziņas baznīcas tēvu rakstos sastopamas tikai 4. gadsimtā. Tāpēc arī izci­lākie Bībeles pētnieki domā, ka debesbraukšanas aina Lūkas evaņģēlijā ir tikai interpolācija, kas parādījusies vēlāk to leģendu ietekmē, kuras par šo notikumu sā­kušas cirkulēt kristiešu vidū.

Piektā nodaļa PIE kristietības AVOTIEM VĒSTURISKA JĒZUS MEKLĒJUMOS

Evaņģēliji, kā mēs redzējām, nav biogrāfijas šā vārda mūsdienu nozīmē. Tie rakstīti apoloģētiskos un di­daktiskos nolūkos, lai pierādītu, ka Jēzus ir praviešu pa­sludinātais pestītājs. Tie uzrakstīti vairākus gadu desmitus pēc Jēzus sišanas krustā un atspoguļo anonīmu mutvā_rdu tradīciju, kura bija izveidojusies daudzās Āfrikas, Āzi­jas un Eiropas kristiešu draudzēs. Tāpēc tie pauž ticēju­mus Jēzus dievišķīgumam, bet nav uzskatāmi par viņa laicīgās dzīves biogrāfiju. Evaņģēlijus uzrakstījuši da­žādi cilvēki, dažādos laikos un dažādos nolūkos, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tie veido apbrīnojamu pretrunu, noklusējumu un nekonsekvenču konglomerātu. Šis fakts satraucis pat dažus kristietības pārstāvjus. Svētais Augus­tīns, piemēram, teicis: «Ja baznīcas autoritāte man to nepavēlētu, es arī neticētu evaņģēlijiem.» Bet Mārtiņš Luters attieksmē pret šīm pretrunām ieņēma vēl lielākā mērā kapitulantisku pozīciju, saviem piekritējiem do­dams šādu norādījumu: «… ja, lasot svētos rakstus, ro­das kādas grūtības un mēs tās nevaram atrisināt, tad šis jautājums mums jāatstāj neskarts.»