EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Franču Bībeles pētnieks Giņbērs rakstīja, ka evaņģē­liji gan ir masveida eksaltācijas radīta konstrukcija, taču tajos ietvertais Jēzus vēsturiskais tēls veidoja kodolu, ap kuru tālāk risinājusies mītu kristalizācija. Tāpēc pie­ņemams, ka šajās leģendās saglabājušies Jēzus dzīves autentiski fakti. Taču, neraugoties uz vairāku zinātnieku paaudžu milzīgajām intelektuālajām^pūlēm, nav izdevies izveidot loģiski viengabalainu sludinātāja Jēzus laicīgo tēlu, kurš būtu brīvs no vēlākajiem teoloģisko un pār­dabisko elementu uzslāņojumiem. Rūdolfs Bultmanis, ar kuru mēs tūlīt iepazīsimies tuvāk, šo pūļu rezultātus for­mulēja sekojošos vārdos: «Šobrīd es ar vislielāko noteik­tību uzskatu, ka pagaidām par Jēzus dzīvi mums gan­drīz nekas nav zināms.»

Kas hagiogrāfiskajos nostāstos atbilst vēsturiskai pa­tiesībai? Kārmaikls savā grāmatā «Jēzus Nacarieša dzīve un nāve» ir pārliecināts, ka vēsturiskai patiesībai vis­pirms atbilst Jēzus krusta nāve. Nav taču iedomājams, ka Jēzus piekritēji būtu viņam izdomājuši tik apkauno­jošu galu. Tā bija nežēlīga patiesība, kuru centās notu­šēt, interpretējot to teoloģiski un eshatoloģiski.

Taču pirms Jēzus sišanas krustā vajadzēja risināties veselai faktu cēloniskai ķēdei, kura noveda līdz šim tra­ģiskajam finālam. Tāpēc par neapšaubāmu patiesību var uzskatīt to, ka Jēzus bija namdara dēls un dzīvoja Gali- lejas pilsētā Nacaretē līdz tam brīdim, kad droši vien Jāņa Kristītāja ietekmē pieredzēja ko līdzīgu reliģiskai atklāsmei, ka, sludinādams savu mācību Galilejā un Je­ruzalemē, viņš sapulcināja ap sevi prāvu piekritēju skaitu, bet reizē ieguva arī ienaidniekus, ka laicīgās un garīgās varas pārstāvji viņu sāka uzskatīt par bīstamu musinātāju pret pastāvošo iekārtu, ka viņš tika sists krustā un ka pēc viņa nāves atgadījies kaut kas tāds, kas viņam vistuvāk stāvošos cilvēkus pārliecinājis, ka viņš ir augšāmcēlies. Tas tad arī ir viss. Pārējais vairs nav vēsture, bet kristoloģija, teoloģija un mīti.

Kā tad radušies šie nostāstu sakopojumi, kurus dēvē par evaņģēlijiem? Meklēdami atbildi uz šo jautājumu, mēs sastopamies ar t. s. «sinoptisko problēmu», kuru pie­minējām jau vienā no iepriekšējām nodaļām. Senie Bī­beles skaidrotāji, to skaitā arī svētais Augustīns, Ma­teja evaņģēliju uzskatīja hronoloģiski par visvecāko, bet Marka evaņģēliju — par tā saīsinājumu. Tikai 19. gad­simtā, pateicoties Gīzelera, Lesinga, Velhauzena u. c. Bī-* beles pētnieku darbiem, šāds uzskats tika atzīts par ap­lamu. Tagad jau pārsvaru guvusi pārliecība, ka hrono­loģiski visvecākais ir Marka evaņģēlijs, no kura Ma­tejs un Lūka jo bagātīgi smēlušies savas ziņas.

Matejs un Lūka ne tikai kā nezināja viens otra no­stāstus par Jēzu, bet pat, liekas, neko nezināja viens par otra eksistenci. Taču viņi abi pazina Marka evaņģēliju un izmantoja to savējos. Turklāt abi vēl smēlušies no kāda nezināma informācijas avota, kas bijis svešs Mar­kam. So nezināmo avotu Bībeles zinātnē pieņemts ap­zīmēt ar burtu Q (vācu Quelle — avots). Tādā kārtā ra­dās t. s. «divu avotu» hipotēze.

Sākumā tika izvirzīta pievilcīgā tēze, ka šāds «Q avots» bijis kāds vēlāk zudumā gājis pirmevaņģēlijs, taču no šā pieņēmuma drīz vien vajadzēja atsacīties. Tagad uzskata par diezgan drošu, ka šāds avots patie­sībā bijušas dažādas Jēzum piedēvētas atziņas par mo­rāles un reliģijas jautājumiem. līdzīga veida senten­ces kristiešu vidū izplatījās mutvārdos, un, pēc šodienas zinātnieku domām, vairums no tām nav uzskatāmas par autentiskām. Daždažādi ticības jautājumu skaidrotāji, ap­kārt ceļojoši sludinātāji un sprediķotāji, vislabākajā no­lūkā vairot sava skolotāja slavu, nekautrēdamies Jēzum mutē likuši dažādas īsas prātulas, kas visdrīzāk pauda tikai viņu pašu morāles un teoloģijas uzskatus. Nereti tie tika pasniegti līdzību veidā, tās iztēlojot kā patiesus Jēzus laicīgās dzīves faktus. Ar līdzīgiem izteikumiem mēs jau sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām, ru­nādami par t. s. «logijām» jeb «agrafiem».

Kā zināms, pirmās divpadsmit «logijas» Ēģiptē Oksi- rinhosas ciemata tuvumā atklāja jaunie angļu zinātnieki Grenfells un Hants (1897. un 1903. g.). Tolaik Bībeles pētnieku aprindās tā bija milzīga sensācija. 1946. gadā tika izdarīts vēl nozīmīgāks atradums — Augšēģiptē Nag- Hamadi apkaimē no smiltīm izraka vairākus papirusa manuskriptus, kuru skaitā bija arī šodien jau slavenais Toma evaņģēlijs, ko koptu valodā sarakstījis kāds kris­tiešu gnosticisma piekritējs. Tajā nav nekādu ziņu par Jēzus dzīvi, bet tikai brīvi apkopotas 114 prātulas, ko Jēzus esot izsacījis savas dzīves laikā.