EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kā pierādījumu tam, cik nepieciešami atdalīt evaņģē­liju fabūiu no to morālā satura, lai paglābtu kristietisko kerigmu no mītiem, Bultmanis piemin evaņģēlistu sludināto kosmoloģiju. Visums, pēc viņu priekšstatiem, sastav no trim stāviem: debesīm, zemes un elles. Debesīs mīt dievs ar saviem eņģeļiem, ellē apakš zemes valda sātans ar savu velnu un dēmonu varzu, bet zeme, kur uz­turas mirstīgie, ir nemitīgs cīņas lauks starp abiem pār­dabiskajiem spēkiem. No mūsdienu saprātīgā cilvēka ne­varam gaidīt, lai viņš šo mītisko pasaules ainu uztvertu nopietni, lai ticētu tam, kam ticēt liek Bībeles burtiskās izpratnes piekritēji.

Tas pats attiecināms arī uz evaņģēlijos pasludināto eshatoloģiju, starp citu, uz Jēzus solījumu, ka viņš at­griezīsies un zemes virsū nodibinās debess valstību, tur­klāt tik drīz, ka to sagaidīšot pat viņa mācekļi. Šis so­lījums, kurš Jēzus mutē, liekas, ielikts pēc viņa nāves un glorifikācijas, nav piepildījies vēl līdz šai dienai, un interpretācijas, kas šim apokaliptiskajam pravietojumam piešķir alegorisku jēgu, pašā faktā neko negroza.

Visus evaņģēliju nostāstus par pārdabiskām parādī­bām, piemēram, mirušo uzmodināšanu, Marijas pasludi­nāšanu, šķīsto ieņemšanu, augšāmcelšanos un debes­braukšanu, Bultmanis nosauc par «mitoloģisko valodu», ar kuras palīdzību kristieši centušies izsacīt dziļu pār­liecību par Jēzus vienreizējo, neatkārtojamo pestītāja lomu cilvēces vēsturē.

Tā kā evaņģēliji veidojušies tikai no tradīcijām, līdz ar to no mītiem, un mums nav iespējams uzzināt, kāda īstenība aiz šiem mītiem slēpjas, tad, protams, mēs arī nezinām, kāds bijis vēsturiskais Jēzus. Saskaņā ar teo­riju par evaņģēliju mītisko raksturu Bultmanis nonāca pie secinājuma, ka reliģijas Kristus ir ekstremāli atšķi­rīgs no tā Jēzus, kurš kā apkārtstaiģājošs pravietis klīdis pa Palestīnas ceļiem un takām.

JĒZUS UN VIŅA LAIKMETS

Daudzi Bībeles pētnieki savos darbos pierādījuši, ka Jēzus laicīgā dzīve biogrāfiskās kategorijās nav re­konstruējama. Tomēr ir izveidojusies pētnieku grupa, kas pūlas Jēzus dzīves un mācības noslēpumus izdibināt ne­tieši, pakļaujot sīkai analīzei vēsturiskās reālijas, kuras

pastāvēja ap viņu un veidoja viņa darbības fonu. Runa šeit ir par sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem, par ģeogrāfiju, paražām, ekonomiku un reliģiskiem ticēju­miem, ar vārdu sakot, par visu, kas neapšaubāmi ietek­mējis kā paša Jēzus, tā arī viņa vēlāko sekotāju perso­nību. Šo novatorisko meklējumu kalvē jau gūti ievērības cienīgi rezultāti, kuri ļauj mums vieglāk izprast jaunās reliģiskās kustības rašanās un attīstības vēsturiskos un psiholoģiskos procesus m. ē. 1. un 2. gadsimtā.

Lasot Jauno derību, gūstam iespaidu, ka Jēzus darbo­jies vēsturiskā vakuumā, ka, atskaitot evaņģēlijos aprak­stītos notikumus, nekā cita pasaulē nav bijis. Tas ir par iemeslu šai it kā dekonkretizētu faktu specifiskajai at­mosfērai, ar kuru sastopamies evaņģēlijos. Pateicoties šā­dai vēstījuma manierei, rodas tas neizprotamais, mīk­lainais Jēzus tēls, kurš mūs satrauc ar savām līdz galam neizrunātajām patiesībām, bet kurš reizē ar to ir arī evaņģēliska miera un aprimtības, gandrīz vai idillisku noskaņu pārpilns. Dziļi traģiskus akcentus tas gūst tikai klusās nedēļas ciešanu atainojumā.

Taču patiesībā laikmets, kurā darbojās vēsturiskais Jēzus un viņa mācekļi, nepavisam nelīdzinājās idillei. Palestīnas ebreju uztverē tie bija bezgala traģiski gadi, gadi ar tūkstošiem krustā sistu nevainīgu upuru, gadi, kuros valdīja romiešu okupantu baismīgā varmācība, ebreju monarhu un prokuratoru patvaļa, pērkamo pries­teru augstprātība, slepkavīgs terors, vispārēja anarhija un jo bieži notiekošie apspiesto tautas masu slaktiņi.

Jaunās derības lasītāji parasti nezina apstākļus, kādos dzīvojis un savu mācību sludinājis Jēzus. Pirmām kār­tām mēs nedrīkstam aizmirst, ka Palestīna nebija vien­veidīga un vienota zeme. Gluži pretēji — to sašķēla daudzas ģeogrāfiskas, politiskas, etniskas, reliģiskas un sociālas atšķirības. Pēc Hēroda Lielā nāves romieši pa­nāca, ka viņa ķēniņvalsts tika sadalīta četros novados jeb t. s. tetrarhijās, kurās par vietvalžiem iecēla mirušā ķēniņa tiešos mantiniekus. Kopš m. ē. 6. gada Jūdeja un Samarija tika pakļautas Romas ķeizara ieceltam proku- ratoram. Galilejā šajā laikā valdīja mums no Jaunās de­rības pazīstamais Hērods Antips, kurš nepareizi tiek dē­vēts par ķēniņu.

Gar lielajiem tirdzniecības ceļiem šajā laikā izvietojās helēniskās pilsētas ar nelieliem ebreju geto rajoniem