EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Brāļu naids visaugstāko pakāpi sasniedza, kad Jeru­zalemei tuvojās Vespasiāna leģioni. Jozefs Flāvijs tā laika Jeruzalemi pielīdzināja satracinātam nezvēram, kurš plosa pats savu miesu. Un patiesi, to, kas tur no­tika, nevar nosaukt citādi kā par tautas pašiznīcināša- nos. Jeruzalemes iedzīvotāji maz domāja par sagatavo­šanos aizsardzībai pret tuvojošos ienaidnieku, bet atse­višķi grupējumi uzsāka sīvu cīņu par tempļa un tā dār­gumu sagrābšanu, metās izlaupīt pārtikas noliktavas un ieroču arsenālus. Vēsturnieks Pouels Deiviss uzskata par iespējamu, ka vairāk ebreju šajā laikā gājuši bojā sav­starpējās cīņās nekā karā pret romiešiem.

Uz Jūdeju atsūtītie Romas prokuratori savu amatu vispirms uzskatīja par ātras iedzīvošanās līdzekli. Lielā­koties tie bija cilvēki bez jebkādas sirdsapziņas un pa­kļautajās zemēs pievāca visu, kam vien tur varēja būt kāda vērtība. Nereti viņi sadarbojās ar laupītājiem, un dumpiniekiem, iekasēdami no tiem maksu par savu pa­sivitāti. Tika piekopta pat sistemātiska šantāža, ieslogot cilvēkus cietumā, lai no tiem izspiestu izpirkšanas naudu. Sevišķs cinisms un alkatība bija raksturīgi pēdējiem di­viem Romas prokuratoriem pirms jūdu kara — Albīnam un Floram. Pirmais pieņēma naudu no visiem ebreju grupējumiem, sākot ar zelotiem un beidzot ar viņu pre­tiniekiem, bet otrs, pat nerūpēdamies par ieganstu, iz­laupīja pilsētas un ciemus. Kad Tibērijam jautāja, kā­pēc viņš saviem vietvalžiem atļauj tik ilgi rīkoties, ķei­zars viņus pielīdzinājis maitu mušām, kuras savācas ap vaļēju brūci, lai izsūktu no tās asinis. Ja mušas atstāj mierā, tās apmierina savu alkatību un vairs tik ļoti ne­moka upuri. Bet, ja tās atbaida, salido citi, vēl badīgāki mušu bari, un mokas sākas no jauna.

Jūdejas provinci smagi nospieda valsts nodokļu un nodevu nasta un templim maksājamā «galvas nauda». To ievākšana tika iznomāta privātiem piedzinējiem, kuri piekopa visdažādākās blēdības, šantāžu un vardarbību, lai gūtu iespējami lielāku personisko labumu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Talmudā nodokļu piedzinējus no­sauc par laupītājiem, bet Jaunajā derībā noliek blakus grēciniekiem. Angļu orientālists F. Grents, kurš sarak­stījis grāmatu «Evaņģēliju ekonomiskais fons», aplēsis, ka Jēzus laikā Jūdejas iedzīvotāji nodokļos un nodevās maksājuši 30 līdz 40% no saviem ienākumiem, neskaitot summas, kuras nodokļu piedzinēji izspieda nelikumīgi.

Līdzās šiem spaidiem ebreju tautai vairākkārt nācās pieredzēt dažādas kataklizmas —" zemestrīces, bada lai­kus, sērgai. Palaikam ekonomisku krīžu rezultātā sākās vispārēja bezdarba un posta gadi. Piemēram, pēc tempļa būves pabeigšanas tika atlaisti tur ilgus gadus nodarbi­nātie strādnieki un amatnieki, kopskaitā ap desmit tūk­stošiem cilvēku.

Tāpat šīs milzu celtnes izdevumi gūlās uz tautas masu pleciem. Tempļa būvdarbus uzsāka Hēroda Lielā laikā 20. gadā p. m. ē. Reizē ar iekšējiem apdares darbiem, kuriem vajadzēja piešķirt templim lielu greznību, tā būve ilga līdz m. ē. 64. gadam, tātad kopumā turpinājās gandrīz 84 gadus. Bet jau 70. gadā visa, lielā piepūle iz­rādījās veltīga, jo romiešu iebrukuma laikā templis pār­vērtās kūpošu drupu kaudzē un nekad vairs nepiere­dzēja atjaunošanu. Tātad pabeigtā stāvoklī tas bija pastā­vējis tikai sešus gadus. Jūdaisma vēsturē tas bija jau trešais templis, un tā nopostīšana, tāpat kā divu iepriek­šējo tempļu sagraušana, ir spilgts apliecinājums ebreju tautas traģiskajam liktenim.

Līdz Bābeles gūstam Jūdejas ķēniņi nāca no Dāvida nama. Šī līnija beidzās ar ķēniņu Cedekiju, kuru Nabu- hadonosors važās iekaltu un ar izdurtām acīm aizveda uz Bābeli, Pēc tam Dāvida pēcteči nekad vairs nesēdās Jeruzalemes troni. Pec atgriešanas no Bābeles gūsta eb­reji vairāk nekā četrsimt gadus apmierinājās ar teokrā- tisku iekārtu, kur absolūtā vara atradās virspriestera rokās. Hasmoneju valdīšanas laiks patiesībā bija vienīgi epizode, jo tas turpinājās tikai piecdesmit gadus un bei­dzās ar Aristobula II izvešanu uz Romu. Hērods Lie­lais un viņa pēcnācēji vairs nebija Jūdejas ķēniņi, bet gan Romas iecelti ebreju provinču vietvalži.