EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Dažas no autentiskiem Palestīnas avotiem nākušas pamatziņas par Jēzus dzīvi bija saglabājušās, neraugo­ties us sakaru pārtrūkumu starp abiem kristietības no­zarojumiem, un noderēja par serdeni, ap kuru tautas fantāzija līdzīgi statuju veidojošam tēlniekam izstrādāja savu jauno Jēzus veidolu, kas nebija vairs ebreju pra­vietis, bet gan universālistisks mesija, visu pasaules tautu glābējs un pestītājs. Tieši ar tāclu Jēzu Kristu mēs sastopamies evaņģēlijos, kuri radās daudz gadu pēc Je­ruzalemes nopostīšanas un jūdeokristiešu bēgšanas uz tālo Peliu, tātad jau tādā laikposmā, kad starp abiem kristietības nogrupējumiem vairs nebija nekādu kon­taktu. Helēniskajās pilsētās un ciemos bija uzaugusi jau pavisam jauna kristiešu paaudze, kura bija audzināta helēniskās kultūras gaisotnē un kurai bija svešs viss, kam bija kāds sakars ar Jūdeju un tās ortodoksiju.

Jaunais Jēzus Kristus veidols neradās tautas iztēles patvaļīgas rotaļas rezultātā. Konkrēto materiālu tam snie­dza tā laika divi galvenie domas strāvojumi — jūdaisms un helēnisms. Vispirms pakavēsimies pie pirmā no šiem strāvojumiem. Šeit jāņem vērā, ka ceļu jaunajai reliģijai plašā pasaulē pavēra ebreji, un tāpēc arī kristieši Veco derību uzskatīja par svētiem rakstiem. Tā kā viņi bija dziļi pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais me­sija, vajadzēja tikai svētajos rakstos sameklēt atbilsto­šus tekstus, lai pareizi rekonstruētu viņa piedzimšanas laiku, vietu un apstākļus, pastrādātos brīnumdarbus, viņa nāves veidu un tās eshatoloģisko nozīmi, augšāmcelša­nos un apsolīto atgriešanos, gūstot garīgu triumfu pār ļaunuma varu. Precīzi tā, kā to bija paredzējuši pravieši. Franču reliģijas zinātnieks Enšlēns apgalvoja, ka visa evaņģēlijos aprakstītā Jēzus dzīve ir uz prasmīgi atlasī­tiem Vecās derības tekstiem balstīta rekonstrukcija.

Tiem cilvēkiem, kuri pielietojuši šo savdabīgo metodi, nevar pārmest, ka viņi izdarījuši apzinātu viltojumu. Viņi vadījās paši no savas, īpatnējas loģikas: ja pra­vieši kaut ko tādu ir pareģojuši, tad Jēzus dzīvē tam arī vajadzēja piepildīties. Tāpēc viņi nemaz neslēpj, no kādiem avotiem aizguvuši savu informā­ciju, un evaņģēlijos mēs ik uz soļa sastopamies ar norā­dēm, ka tas un tas tā noticis, lai piepildītos praviešu pa­redzējums. 2. gadsimta polemists Irenejs savā darbā «Adversus haereses» («Pret ķecerību») raksta: «Es ticu svētajam garam, kurš ar praviešu muti pasludinājis at­pestīšanu, Jēzus Kristus, mūsu kunga atnākšanu un pie­dzimšanu caur svēto jaunavu, viņa mokas un augšām­celšanos, un uzkāpšanu debesīs sava tēva slavā.» Vēl precīzāk šajā jautājumā izteicies 2. gadsimta apoloģēts svētais Justīns. Savā «Apoloģijā» viņš saka: «Ar pra­viešu muti svētais gars iepriekš visu pateicis par Jēzus dzīvi.»

Vecā derība, kā zināms, ir dažādu grāmatu sakopo­jums, kuras sarakstījuši dažādi autori dažādos laikos. Tā­pēc tajā daudz gan vēsturisku, gan idejiski morālu pret­runu. Taču šis apstāklis svēto rakstu kristiešu skaidrotā­jiem nebija nekāds šķērslis. Viņi vienkārši izvēlējās tā­dus tekstus, kuri viņu mērķiem bija noderīgi un kuros varēja sameklēt kaut kādus uz Jēzus Kristus dzīvi at­tiecinātus mājienus.

Ja atbilstoša teksta vietā šie mājieni nebija pietie­kami skaidri un droši, tad alegoriskas interpretācijas ceļā tajā tika sameklēti apslēpti, aizmaskoti pravieto­jumi. Šāda izrīcība viņos nemodināja ne mazākās šaubas, jo alegorisko skaidrojumu metodei tajos laikos bija ba­gātīgas tradīcijas un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par tās pareizību. Šo metodi pielietoja jau svēto rakstu ortodoksālie skaidrotāji, taču sevišķi plaši to izvērsa tie ebreji, kuri runāja grieķiski un pazina tikai Septuagintu. Uzauguši helēniskās kultūras centros, viņi sadūrās ar problēmu, kā saskaņot apgūto grieķu kultūru ar reliģiju, •ko tie bija mantojuši no tēviem. Viņu visizcilākais pār­stāvis bija mums jau pazīstamais Aleksandrijas Filons. Viņa metodi meklēt svētajos rakstos dziļāku, alegorisku domu vēlāk pārņēma Justīns, Klēments un Origēns ar nolūku Vecās derības tekstos atrast pamatojumu attīs­tības procesā esošajai kristietības teoloģijai, kura pa­kāpeniski uzsūca helēnisma reliģiskās un filozofiskās kon­cepcijas.

Aplūkojot dažus brīnumdarbus, ko esot paveicis Jē­zus, mēs varam zināmā mērā vērot evaņģēliju nostāstu tapšanas mehānismu un to ierosmi Vecās derības tekstos. Taču vispirms šeit jāpasvītro, ka visvecākajos, līdz ar to visticamākajos kristietības avotos, un proti, apustuļu vēstulēs, nav ne mazāko norādījumu, ka Jēzus būtu bijis brīnumdaris, kurš dziedinājis slimos un pamodinājis mi­rušos. Vispārsteidzošākais tomēr ir tas fakts, ka pat Pā­vils, kurš taču bija uzturējies Jeruzalemē un tur stājies kontaktos ar Jēzus mācekļiem, par šiem brīnumdarbiem itin neko neraksta un arī pats nekad nevienu nav mēģi­nājis izdziedināt. Vēl vairāk — kā tas redzams no viņa pirmās vēstules korintiešiem (12:28), Pāvils pret brīnum­darbiem un slimnieku dziedināšanu izturas ar tikko slēptu nevērību, reliģiskā ziņā uzskatīdams to par otrās šķiras jautājumu.