EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tāpēc nav nekādu šaubu, ka nostāsti par brīnišķīgiem izdziedināšanas un mirušo pamodināšanas gadījumiem, kuri evaņģēlijos aizņem tik daudz vietas, radušies krietni vēlāk un nav nekas cits kā folkloras pateicīgajā augsnē lekni sazēlušas leģendas. īpaši tāpēc, ka tolaik pastāvēja sevišķi labvēlīgi apstākļi līdzīga veida nostāstu izaug­smei. Tajā laikā gan Tuvo Austrumu tautas, gan Pales- tīnas ebreji ticēja, ka izcili valstsvīri, monarhi, domā­tāji un pravieši ir apveltīti ar brīnumdarītāju spējām un var, pieskaroties slimniekam vai apmērcējot neredzīgam plakstus ar savām siekalām, tos izdziedināt. Tāpēc kļūst saprotams, ka kristieši nemaz nespēja iedomāties, ka Jē­zus, būdams dieva dēls, savas dzīves laikā nedziedinātu slimos un neuzmodinātu mirušos. Tā kā no tālās, noma­ļās Palestīnas viņiem nekādu ziņu par to nepienāca, tad šo robu vajadzēja aizpildīt, meklējoties Vecās derības pravietojumos. Nepieciešamos paskaidrojumus viņi droši vien atrada, sacīsim, kaut vai pravieša Jesajas grāmatas šādos pantos: «Sakait izmisušām sirdīm: «Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu dievs! Atriebība nāk un dieva atmaksa! Viņš pats nāks,un jūs izglābs!» Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lē­kās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā» (34:4—6). Jau Dā­vids F. Strauss aizrādīja, ka par paraugu Jaira meitiņas uzmodināšanai no miroņiem, kuru aprakstījis Marks, no­derējusi sulamietes mirušā dēla atmodināšana, ko Ve­cajā derībā paveicis pravietis Elīss («Otrā ķēniņu grā­mata», 4:32—35).

Aizguvumi no Vecās derības saskatāmi arī citu ka­tegoriju brīnumdarbos. Ņemsim kaut vai nostāstu par liela ļaužu pūļa paēdināšanu ar dažām zivīm un mai­zēm. Pravietis Elīss jau ilgi pirms Jēzus' simt savus bied­rus paēdināja ar divdesmit miežu maizes klaipiņiem un saspiestu graudu plāceni. Tiesa, Jēzus paēdināja ap pieci tūkstoši cilvēku tikai ar piecām' maizēm un divām zivīm. Šīs skaitliskās atšķirības tomēr liekamas uz tautas iztē­les rēķina, kurai allaž piemīt nosliece savās teiksmās pa­kāpeniski palielināt un pārspīlēt notikušos brīnumus.

Kā no Vecās derības skopajiem pantiem uzzied evaņ­ģēliju krāšņie simboliskie nQStāsti, varam redzēt no kā­das Marka evaņģēlijā pieminētas, bet Mateja evaņģēlijā jau plašāk izvērstas epizodes. Runa ir par atgadījumu, kad Jēzus staigājis pa ūdens virsu, bet Pēteris, mēģinot darīt to pašu, pēkšņi zaudējis ticību, sāka grimt un droši vien būtu noslīcis, ja Jēzus viņu neizglābtu.

Lūk, attiecīgas vietas Vecajā derībā, no kurām iz­audzis šis dramatiskais nostāsts. Ijaba grāmatā lasāms: «Viņš viens pats izplēš pār zemi debesis un soļo pār jū­ras viļņiem» (9:8), bet 69. psalmā atrodam šā notikuma otro, jau uz Pētera grimšanu attiecināmo pusi: «Palīdzi man, dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu' iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud aizskalot mani pro­jām» (69:2—3).

No lieliskās angļu Bībeles enciklopēdijas «The Oxford Cyclopic Concordance» uzzinām, ka Vecā derība Jaunajā derībā minēta 321 reizi. Šajā skaitā ietilpst 103 burtiski citāti, 100 brīvāki pārstāstījumi un 118 atsauces uz dažā­dām Vecās derības epizodēm. Ja ņemam vērā Jaunās de­rības samērā nelielo apjomu, tad šī atkarība ir pārstei­dzoša un līdzinās gandrīz vai apmātībai.

Vecajā derībā atlasītie panti, protams, noderējuši tikai kā izejas punkts fabulāro nostāstu veidošanai par Jēzu, un daži Bībeles pētnieki domā, ka ar to nodarbo­jušies galvenokārt svēto rakstu zinātāji, kuri ceļojuši apkārt kā sludinātāji un centušies apmierināt savu klau­sītāju kvēlo vēlēšanos kaut ko tuvāk uzzināt par dievi­nātā skolotāja dzīvi. Šos nostāstus, kas nezin kā un kur radušies, apkārtceļojošie sludinātāji iznēsājuši no drau­dzes uz draudzi, izraisīdami dievbijīgajos kristiešos ap­brīnas pilnu sajūsmu. Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzus dzīvi, šo parā­dību raksturo šādiem vārdiem: «Šķietamās lokālās atmi­ņas tūkstošiem jūdžu tālumā jau tika uzņemtas kā pār­baudīta patiesība. Vai tad kaut kur Mazāzijas centrā esoša draudze varēja neticēt, ja no Nīlas krastiem at­braucis tirgonis visos sīkumos pastastīja, ka viņa zemē vēl šobaltdien redzama māja, kurā Jāzeps ar Mariju un Jēzus bērnu patvērušies savas bēgšanas laikā, un tāpat arī dievekļu tēli, kuri sagruvuši tajā brīdī, kad viņi tiem tuvojušies, vai arī tuksneša koks, no kura augļiem bēgļi brīnumainā kārtā pārtikuši?»