EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Laikam apritot, šīs teiksmas, kas bija uzkrājušās ba­gātajā, sīkumos pretrunīgajā reliģiskajā folklorā, pierak­stīja anonīmi autori, kuri, lai saviem darbiem piešķirtu lielāku ticamību, slēpās aiz apustuļu un baznīcas tēvu vārdiem. Tādā kārtā izveidojās jo kupla fantastikas, brī­numdarbu un dīvainību pārpilna literatūra. Tur bija vēs­tules, atklāsmes, apokaliptiskas vīzijas un pareģojumi, lūgsnas, svētrunas, teoloģiski traktāti, bet vispirms jau Jēzus dzīvei un darbiem veltīti evaņģēliji. 2. un 3. gad­simtā šī literatūra sazarojās jo bagātīgi, bez jebkādas kārtības un sistēmas. Tā, vēl 5. gadsimtā bez mums pa­zīstamajiem četriem evaņģēlijiem apgrozībā bija vairāki desmiti citu.

Tikai pamazītēm sāka šos palus apvaldīt un baznīcas literatūru attīrīt no nezālēm. Šī selekcija beidzās 382. gadā, kad ar Romas koncila lēmumu līdzīgus dar­bus sadalīja kanoniskajos un baznīcas neatzītajos rak­stos, ko Bībeles zinātnieki sauc par apokrifiem. Ja atce­ramies, ka tikai 494. gadā ar pāvesta Gelazija dekrētu apokrifos ieskaitīja visādām ērmībām pārpilno «Pētera evaņģēliju», tad dibināti varam sacīt, ka apokrifi gan­drīz četrus simtus gadu veidojuši kristiešu mentalitāti un ticējumus tādā pašā mērā kā Jaunās derības kanoniskie raksti. Tie taču piederēja pie tā paša kristietības litera­tūras strāvojuma, un cilvēki to saturu uztvēra ar tādu pašu paļāvību kā rakstus, kas bija ieskaitīti baznīcas ka­nonā.

Tāpēc arī iekšējie likumi, kuriem pakļāvās kā vienas, tā otras kategorijas darbi, bija identiski. Viens no šiem likumiem ir tautas bērnišķīgā nosliece pakāpeniski pār­spīlēt aprakstāmo pārdabisko notikumu apmērus, pie­šķirt tiem lielāku krāsainību. Tāpēc apokrifos, kuri ir šās eskalācijas augstākā fāze, kā caur palielināmo stiklu varam novērot, kā tautas iztēle no skopajiem Vecās de­rības pantiem prata atvedināt veselus fantastiskus no­stāstus.

Lasot šos reizēm visādu aplamību pilnos, vientiesīgos un neizmeklētos stāstījumus, nav grūti saprast, kādus kritērijus lietojusi baznīca, ieskaitot attiecīgu darbu apo­krifos. Noteicošā loma šeit bijusi vienkārši veselajam saprātam un centieniem norobežoties no šiem visai ne­ērtajiem nostāstiem. Tātad atšķirībām starp apokrifiem un ķanonisko literatūru drīzāk ir kvantitatīvs nekā kva­litatīvs raksturs. Pārdabiskie notikumi, kas Jaunās de­rības sniegumā ar nedaudz izņēmumiem visumā ieturas Vēl kaut kādās saprāta robežās, apokrifos jo bieži iz­spīlēti gluži absurdā kārtā. Sīs literatūras raksturīga iezīme ir neapvaldīta tautas iztēle, kas reizēm nerēķi­nās ne tikai ar veselo saprātu, bet pat ar elementāru estētikas un ētikas izjūtu. Tā, piemēram, daži apokrifiskie nostāsti, kuriem it kā vajadzētu būt neapgāžamiem Ma­rijas jaunavības pierādījumiem, ir tik vulgāri, ka par tiem nemaz nav iespējams runāt, lai gan Daniēlu Ropsu, kā to liecina viņa apstrādē izdotie Jaunās derības apo­krifi, tas nav spējis atbaidīt.

Taču, par laimi, ne jau visi apokrifu nostāsti ir tik drūmi māņticīgi, savā primitīvismā atbaidoši un tik brē­cošā pretrunā ar Jēzus sludinātajiem principiem. To vidū ir arī tādi, kuri atgādina ziemsvētku leģendu un dziesmu humoru un pasakaino pievilcību. Ceļojumā uz Ēģipti pūķi, lauvas, leopardi un vilki visjaukākā saticībā ar avīm, vēršiem, ēzeļiem un nastu nesējiem dzīvniekiem cildina Jēzuliņu, klanās viņam un pavada svēto ģimeni cauri tuksnesim, lai tā neapmaldītos. Kad Marijai iegri­bas ēst, Jēzuliņš parūpējas, lai palma noliektos un tās augļi būtu viegli aizsniedzami. Ēģiptiešu pilsētā Sotinenā, kad bēgļi iegriežas turienes svētnīcā, notiek brīnums — trīsdesmit statujas, kas attēlo dažādus ēģiptiešu dievek­ļus, nokrīt no postamentiem un sašķīst sīkās lauskās. Uz­zinājis par šo notikumu, pats pilsētas priekšnieks Afrodī- sijs aizsteidzas uz svētnīcu un krīt uz vaiga Jēzus bērna priekšā, par lielu izbrīnu vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija gaidījuši, ka viņš atriebsies atnācējiem no Palestī- nas. Šis pats Afrodīsijs, kā apgalvo tradīcija, vēlāk de­vies uz Galliju un kļuvis par Bezjē pilsētas pirmo bīs­kapu. Jēzus jau zēna gados runājis kā pieaudzis cilvēks un veidojis no māliem zvirbuļus, kuriem iedvesis dzīvību un palaidis tos brīvē. Skolā viņš tūlīt nolasījis visus alfa­bēta burtus un visu zinājis labāk par skolotājiem. Nam­dara darbos Jēzum nav spējis līdzināties pat viņa paša tēvs Jāzeps.

Kanonisko rakstu izdalīšana vēl neizlēma apokrifu likteni. Tos lasīja tāpat kā iepriekš, un būtībā tie ir dzīvi vēl šodien. Apokrifi jau gadsimtiem ilgi ietekmē kristie­tības kultūru — glezniecību, tēlniecību, mūziku un dzeju, kā arī ticīgo ļaužu iztēli un paražas. Baznīcas arhitektū­ras ikonogrāfija un ornamentika smēlusies savas iece­res no apokrifiem. Bez tiem nav iedomājama Ticiāna vai Rafaela glezniecība. Ja runājam par literatūru, tad pie­

tiek minēt Danti. Ierosmi ceļojumam pa pekles lokiem, kurš ir «Dievišķās komēdijas» pamatā, dzejnieks aizguvis no apokrifiskā «Nikodēma evaņģēlija».

VAI JĀNIS KRISTĪTĀJS UN JĒZUS BIJA ESĒNI?