EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Līdz ar to strauji vairojās Jēzus piekritēju draudzes, jo vairāk vēl tāpēc, ka to veicināja arī citi apstākļi. Vis­pirms ļoti nozīmīga šajā procesā bija jau pati šo zemju pakļaušana Romas varai. Tā iznīcināja agrāk pastāvēju­šās pilsētvalstis, un rezultātā ar iepriekšējo iekārtu sais­tītie vietējie kulti zaudēja savu pamatu. Uzvarēts un pazemots dievs vairs nepelnīja uzticību, jo kā vietējo iedzīvotāju aizstāvis viņš tos bija nekrietni pievīlis. Par sava veida kompensāciju šādos apstākļos kļuva tieši kristietība.

Vēl viens kristietībai labvēlīgs faktors bija daudzo

privāto apvienību rašanās. Tā bija sava veida alterna­tīva iepretim agrākajām pilsētvalstīm, jo ļāva cilvēkiem atgūt zaudēto kopības apziņu. Visbiežāk tās bija kulta apvienības, kas tomēr reizē atgādināja savstarpējās pa­līdzības biedrības, kuras slimības, sakropļošanas vai kā­das citas likstas brīdī izsniedza pabalstus un sedza savu biedru apbedīšanas izdevumus. Kristiešu draudzes bija tieši šādas brālīgas apvienības un īsts patvērums visiem, kas Romas impērijas bargajā un svešajā pasaulē jutās kā morāli un sabiedriski bezpajumtnieki.

No Pāvila vēstulēm zināms, ka šajās draudžu kopie­nās palaikam ielavījās arī cilvēki, kuri nepelnīja uzti­cību un nemaz nebija patiesi ticīgi. Citi atkal cerēja gūt tur galvenokārt materiālos labumus. Pāvilam, piemēram, nācās norāt jaunatgriezto grupu tāpēc, ka tie, aizbildinā­damies ar drīzo pasaules galu, negribēja strādāt un cen­tās panākt, lai viņus uzturētu draudze.

Uz ticīgo lielum lielo vairumu šis pārmetums, pro­tams, nav attiecināms. Tos vispirms pievilka mācība par tuvāko mīlestību, solījums atbrīvot no laicīgām cieša­nām, taču visvairāk, šķiet, gan tas, ka jaunā reliģija, pa­darīdama viņus par brāļiem citu vidū, atdeva tiem cilvē­cīgas cieņas apziņu.

So faktu gaismā kā vēsturiskais Jēzus, tā arī jaunās ticības Kristus kļūst par simbolu tiem bargajiem laikiem, kuros kristietība radās. Jēzus Kristus īsajā un drama­tiskajā dzīvē lielā kāpinājumā izpaudās kā cilvēku cilts mūžsenais ciešanu stāsts, tā arī cilvēka nedziestošā ticība, ka galu galā zemes virsū uzvarēs taisnība.

PRAVIEŠI PAREDZĒJA VISU

Lai saprastu, kā radusies ar Jēzus biogrāfiju sais­tītā mitoloģija, mums jāatgriežas pie dažiem lūzuma mo­mentiem Jeruzalemes draudzes dzīvē, par kuriem jau ieminējāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Runa šeit ir par «helēnistu dumpi» un pret Veco derību vērsto deklarāciju, kas izsacīta Stefana runā, kā arī par šīs drāmas noslēgumu — runātāja nomētāšanu ar akmeņiem un viņa piekritēju vajāšanām. Pēc vēsturnieku aplēsēm, tas noticis m. ē. 36. gadā, tātad gadus sešus pēc Jēzus nāves. Gadu vēlāk kristietībai pievēršas Sauls, pieņemot Pāvila vārdu. *

Kopš šiem notikumiem diezgan ātri sāka veidoties si­tuācija, ko jau varētu saukt par šķelšanos. Jaunajā reli­ģiskajā kustībā notika nodalīšanās, kurai bija milzīgas sekas cilvēces vēsturē. Nacarieši Jēkaba vadībā ieslē­dzās savā ortodoksālisma čaulā un arī turpmāk saglabā­jās kā viena no daudzajām sektām jūdaisma ietvaros, bet «helēnisti», kuri, no vajāšanām bēgdami, apmetās tādās pilsētās kā Antiohija, Tarsa vai Efesa, arvien vai­rāk nokļuva helēniskās kultūras ietekmes lokā. Jeruza­lemes jūdeokristiešiem Jēzus bija ebreju pravietis un mesija, taču bez dievišķīgas iedabas, turpretim grieķu valodā runājošiem ebrejiem viņš ātri vien kļuva par dievu pēc Tuvo Austrumu reliģisko mistēriju parauga. Amerikāņu Bībeles pētnieks Pouels Deiviss šo procesu raksturojis šādos īsos un trāpīgos vārdos: «Kristietība ra­dās, vienam no jūdaisma atzarojumiem attīstoties par atsevišķu reliģiju, kura, sajaucoties ar dažādām pagānu reliģijām, dabiskās attīstības ceļā izveidojās par mūs­dienu kristietību.»

«Helēnisti», izklīduši pa Tuvo Austrumu plašo pie­krasti, arvien vairāk atrāvās no savas jūdaistiskās sā­kotnes un arvien mazāk zināja par Jēzu un viņa līdz­gaitniekiem. Sevišķi strauji šis process risinājās pēc 70. gada, kad Jeruzalemes nopostīšanas rezultātā vairs ne­pienāca nekādas vēstis par turienes jūdeokristiešiem. Taču drīz vien iestājās tāds laikposms, kad skaitā aiz­vien pieaugošās kristiešu masas, kvēli cildinot savu no Nacaretes nākušo skolotāju, vairs nespēja samierināties ar šādu neziņu. Un tieši viņu dedzīgās alkas uzzināt pēc iespējas vairāk par Jēzus laicīgo dzīvi izraisīja psi­holoģiski sarežģīto procesu, kurš ievadīja zudumā gā­jušās Jēzus biogrāfijas aizvien pilnīgāku un dramatis­kāku rekonstrukciju.