EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Jēzus laikā ebreju sabiedrības hierarhijā augstākie vadītāji bija virspriesteri. Taču tautiešu vidū viņi ne­iemantoja morālu autoritāti un politisku atbalstu. Tā kā augstos priesterus iecēla un par katru nieku ari atcēla impērijas vietvalži, tad viņus uzskatīja par padevīgiem ieročiem romiešu okupantu rokās. Šo atkarību palaikam centās nomaskēt, viņu nozīmēšanu amatā nododot eb­reju valdniekiem. Tā, piemēram, mums no «Apustuļu darbiem» pazīstamo Ananiju bija iecēlis Hērods Lielais. Hēroda pēcteči šīs tiesības izmantoja ļaunprātīgi gluži groteskā kārtā. Hēroda Lielā mazdēls Agripa no 41. līdz 43. gadam pēc kārtas iecēla un atcēla veselus trīs aug­stos priesterus, bet viņa dēls Agripa II no 52. līdz 67. gadam — pat sešus. Reizēm šis jūdaisma augstākais amats bija vienkārši nopērkams, ja vien pretendentam bija pietiekami daudz zelta. Starp citu, mums zināms, ka Anna (viņa tiesas priekšā bija jāstājas Jēzum) pat pēc atcelšanas no amata, pateicoties savai bagātībai, ne tikai joprojām saglabāja savu personisko ietekmi, bet arī ilgu laiku prata nodrošināt šo amatu paša ģimenes lo­cekļiem. Šādas kārtības pazemojošs simbols bija tas fakts, ka augstā priestera rituālo tērpu romieši gan­drīz vienmēr uzglabāja Antonija fortā un izsniedza to tikai noteiktās ebreju svētku reizēs.

Sī stipri saīsinātā tā laika ainava prasa vēl autora pa­skaidrojumu, jo tajā esošie anahronismi var izraisīt la­sītāja iebildumus. Šajā raksturojumā mēs iekļāvām no-^. tikumus arī pirms Jēzus dzimšanas un tāpat pēc vina nāves. Jēzus parādīšanos mēs esam pieraduši uzskatīt par tādu notikumu, kurš iezīmē it kā demarkācijas līniju, kas Jūdejas vēsturi pārdala divos atsevišķos posmos. Taču tā laika ebreju un romiešu izpratnē tā nemaz ne­bija, jo viņi, kā mēs jau mēģinājām parādīt, par Jēzus eksistenci vispār neko nezināja. Tāpēc tā laika Palestī- nas vēsture traktējama vienlaidu plūdumā, kā ķēde ar savstarpēji saistītiem, vienlīdz svarīgiem posmiem ap­rakstāmā laikmeta ritējumā. Visam, kas notika pirms un pēc Jēzus dzimšanas, sakņojums meklējams tajos pašos Jūdejas nemainīgajos sociālos, politiskos, ekonomiskos un reliģiskos apstākļos tās vēstures pēdējos gadu desmi­tos. Tāpēc arī brāļu karš tempļa teritorijā Jeruzalemes aplenkšanas laikā, lai gan tas plosījās vairāk nekā trīs­desmit gadus pēc Jēzus nāves, met pamācošu retrospek­tīvu gaismu uz tā laika notikumiem, jo tas bija loģisks fināls šai pašai drāmai, kulminācijas punkts slimības no­risē, no kuras jau sen cieta ebreju tauta.

Labklājība neuzplauka arī Romas impērijas pārējos apvidos. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, Tuvo Aus­trumu pilsētās gan valdīja grezna un rosmīga dzīve, taču aiz šīs impozantās labklājības un ārēji spožās dzīves fa­sādes slēpās gluži citāda patiesība. Greznās metropoles savām ērtībām un godkāres apmierināšanai cēla vietējie varasvīri un bagātnieki uz strādājošo tautas masu rē­ķina. Tāpēc angļu vēsturnieks Č. Dousons savā grāmatā «Apcerējumi par viduslaiku kultūru» pareizi raksta: «Ro­mas impērija un ar to saistītais urbanizācijas process pa­tiesībā nebija nekas cits kā milzīga ekspluatācijas sistēma, kura organizēja provinču bagātības un tās sa­kopoja privileģēto šķiru rokās.»

Tas pats autors plaši apraksta romiešu kapitālistus, augļotājus, vergu tirgoņus un nodokļu piedzinējus, kuri kā siseņu mākonis plūda uz Austrumiem, lai izsūktu vi­sas dzīvības sulas no pakļautajām tautām. Šajās iedzīvo­šanās orģijās piedalījās ne tikai finansu sabiedrību aģenti, bet arī cilvēki ar vēsturē pazīstamiem vārdiem, piemēram, Lukulls un Brūts. Par republikānisku tikumu paraugu izdaudzinātais Brūts patiesībā bija visparastākais augļotājs. Tā, viņš ierosināja tiesas prāvu pret Ciceronu, kad pēdējais, tiekdamies atvieglot parādos iegrimušo Kilikijas pilsētu stāvokli, samazināja tām augļu likmi no 48 līdz 12 procentiem.

Tuvo Austrumu pakļautās tautas šķēla dziļas iekšējas pretešķības, aizvien pieauga bezdibenis, kas atdalīja ne­lielo privileģēto slāni no apspiestajām masām, uz kurām gūlās visa valsts izdevumu smagā nasta, — no zemniekiem, amatniekiem un nesaskaitāmo vergu armijas. Bagātie kļuva aizvien bagātāki, nabagie — nabagāki. Turklāt tas bija arī nemitīgu karu, ekonomisko krīžu, naudas vērtī­bas pazemināšanās un bada posta laikmets. Piemēram, no 44. līdz 48. gadam bads plosījās gandrīz visā Romas impērijas teritorijā.

Tautas masu stāvoklis tādos apstākļos kļuva jau pa­visam neciešams. Tāpēc ebreju un kristiešu mesiāniskās cerības deklasētajās sabiedrības padibenēs atrada ārkār­tīgi' auglīgu augsni. Apspiestajiem, trūcīgajiem helēnisko pilsētu iedzīvotāju slāņiem piemita sevišķa nosliece uz­tvert mācību par pestītāju un «debess valstību zemes virsū», jo viņu grūto likteni varēja atvieglot tikai pārda­bisku spēku iejaukšanās.