EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

iekšpus to mūriem. Apvienotas visai vaļīgām saitēm saistītā federācijā, ko sauca par Dekapoli (Desmitpile), tās bija pilnīgi neatkarīgas no tetrarhiem, kaut arī pa­kļāvās ķeizara varai. Kā ar savu demokrātisko pašpār­valdes struktūru, tā arī ar aktīvo un rosīgo tirdzniecisko darbību tās atgādināja viduslaiku Eiropas Hanzas pilsē­tas. Visnotaļ Palestīnā skanēja grieķu valoda, un iespē­jams, ka šo valodu zināja arī Jēzus. Pat Jūdeja, kas veidoja jūdaisma enklavu, kurā diendienā runāja ara­miešu valodā, nespēja atvairīt šo helēnisma infiltrāciju.

Visa Palestīna bija maniakāla naida un fanātisma sēr­gas pārņemta. Cita citu ienīda atsevišķas etniskas gru­pas, kurām bija lemts dzīvot vienkop, naids valdīja arī starp ebrejiem, kas bija dzimuši un dzīvoja dažādos ze­mes novados. Mums jau zināms, ar kādu nicinājumu Jūdejas iedzīvotāji izturējās ne tikai pret ķecerisko Sa­mariju, bet arī pret ortodoksālo Galileju, kur prāva pa­gānu iedzīvotāju daļa runāja grieķiski, bet ebreji lie­toja kādu nonievātu, dialektiski atšķirīgu aramiešu va­lodas izloksni (atcerēsimies ainu ar Pēteri virspriestera pagalmā!).

Situācija Palestīnā bija ļoti saspringta. Helēniskajās pilsētās jebkura niecīgākā iemesla pēc sākās ebreju grau­tiņi, bet Jūdejas iedzīvotāji, kad vien tas bija iespējams, asiņaini atmaksāja par šiem ekscesiem. Samariešu rīcība nebija labāka: no Galilejas uz Jeruzalemi ejošos svēt­ceļniekus, kas bija spiesti šķērsot viņu zemi, tie jo bieži aplaupīja un palaikam pat nogalināja.

Mēs jau agrāk ieminējāmies par ebreju sabiedrības sašķelšanos antagonistiskās sektās un politiskos grupē­jumos. Tie atspoguļoja ne tikai atšķirības reliģiskos ticē­jumos, bet arī bezdibeni, kāds pastāvēja starp bagāta­jiem un nabagiem. Garīdznieki ar augsto priesteri priekš­galā, kā arī pārticībā dzīvojošie ebreju vecajie bija gal­venokārt saduceji. Bīdamies par saviem amatiem, varu un mantību, šie aristokrātijas pārstāvji piekopa sadarbī­bas politiku ar Romu. Par šī sabiedriskā slāņa varenību liecina fakts, ka Jeruzalemē bija divdesmit tūkstoši pries­teru, neskaitot Ievītus, kuri templī izpildīja visdažādā­kos palīgdarbus. Divdesmit tūkstoši priesteru pilsētā, kurā, pēc vēsturnieku aplēsēm, bija augstākais 120 līdz 150 tūkstoši iedzīvotāju! Jēzum — atnācējam no tālās un dumpīgās Galilejas, kurš iedrošinājās izvērst aģitāciju tempļa pagalmā, šādos apstākļos nebija itin nekādu iz­redžu palikt dzīvam.

Farizeji — otra lielākā ebreju sekta izauga tieši no tautas masu kustības. Fanātiski pieķērušies sentēvu reli­ģijai, tie nesatricināmi ticēja drīzai mesijas atnākšanai, kurai vajadzēja viņus paglābt no romiešu verdzības. Me- siāniskā degsmē viņi noveda sevi reliģiskas ekstāzes stā­voklī, sapulcējušies vienuviet, gavēja un skaitīja lūg­snas, sludināja dieva dusmas un pastaro tiesu. Visdažā­dāko viltvāržu mesiju, praviešu un šarlatānu vadībā viņi kā siseņi bariem devās tuksnesī vai uz tradīcijās izdau­dzinātiem apvidiem, izraisīdami visā zemē jukas, bailes un nemieru.

Romieši, protams, reaģēja ātri un ļoti nežēlīgi. Impē­rijas kareivji slepkavoja, spīdzināja, laupīja un dedzi­nāja, savā nicinājumā vairs neatšķirdami vainīgos no nevainīgiem, apbruņotos no neapbruņotiem. Jozefs Flā- vijs apgalvo, ka pēc kāda dumpja apspiešanas Jeruza­lemē vien sisti krustā divi tūkstoši ebreju. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par atbildi visam tam radās zelotu un sikariju (dunčinieku) grupas, kuras romiešiem un viņu pakalpiņiem pieteica karu uz dzīvību un nāvi.

Talmudā lasāma doma, ka «Izraēls kritis verdzībā tā­pēc, ka zemē uzradušās divdesmit četras atšķirīgas sek­tas». Patiesi, dažādie nogrupējumi apkaroja cits citu ar neredzētu niknumu, un neviens nevarēja būt drošs par rītdienu. Tā, piemēram, dunčinieki nodūra pat virspries­teri Jonatānu. Ebreju valdnieki un augstie priesteri lie­toja despotiskus līdzekļus, visnotaļ ieviesa piespiedu dar­bus, masu turēšanai paklausībā izveidoja plašu spiegu un ziņotāju tīklu. Jozefs Flāvijs raksta, ka visur Pales­tīnā, pilsētās un ciemos, spiegi aizvien rosījušies ļaužu vidū un viņu nelietīgās darbības rezultātā cilvēki bieži tika izsūtīti, ieslodzīti cietumos un pat nogalināti. Iz- spiegošana un nodevība pieņēma epidēmijas apmērus, un šāda stāvokļa tāla atbalss ir laikam nostāsts par Jūdu. Mēs jau rakstījām, ka grūti pateikt, vai Jūda bija reāls tēls, vai arī tikai personifikācija,, tā laika drūmo noti­kumu teiksmaina projekcija.