EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Lielais šādu prātulu daudzums liecina, cik populāras tās bijušas evaņģēliju tapšanas laikā. Tā bija viena no svarīgākajām mutvārdu tradīcijas sastāvdaļām, un būtu vairāk nekā dīvaini, ja Matejs un Lūka, rakstot savus vēstījumus par Jēzu, tās nebūtu izmantojuši. Cītīgs šādu «logiju» kolekcionārs esot bijis apustuliskais tēvs un Hieropoles bīskaps Papijs (aptuveni 2. gadsimta vidū). Viņa teoloģiskie apcerējumi līdz mūsu laikiem nav sa­glabājušies, taču atsevišķus Papija rakstu citātus Eisebijs ietvēris savā «Baznīcas vēsturē». Viens no tiem skan šādi: «Matejs savācis Jēzus pravietojumus ebreju valodā, un katrs tos interpretējis pēc sava prāta.» Liekot vien­līdzības zīmi starp šiem «pravietojumiem» un mums jau pazīstamajām «logijām», daži Bībeles pētnieki to uzskata par pierādījumu, ka meklējamais «Q avots» ir bijušas tieši šīs «logijas».

Taču drīz tika konstatēts, ka Matejs un Lūka ne tikai izmantojuši Marka evaņģēliju un «O avotu», bet katram no viņiem bijis arī savs īpašs informācijas avots. Bībe­les zinātnē tos apzīmē ar burtiem «M» (Matejs) un «l» (Lūka). Tā radusies «četru avotu hipotēze». Piemēram, ja runa ir par Mateju, tad jāsaka, ka no «M avota» atve- dināmi trīs simti evaņģēlija pantu. Pēdējiem ir sakars galvenokārt ar jūdaismu un tā tiesībām, tātad tie nav domāti helēniskajām kristiešu aprindām.

Tomēr tālākas padziļinātas tekstoloģiskas analīzes re­zultātā nostiprinājās t. s. «daudzavotu hipotēzes», ko dēvē arī par «fragmentu teoriju». Tās izejas punkts bija F. A. Volfa un citu klasiskās filoloģijas speciālistu pret­runīgās teorijas pielietošana Jaunās derības tekstu pē­tīšanā. Saskaņā ar šo teoriju Homēra episkās poēmas radušās, diviem nezināmiem dzejniekiem kompilējot at­sevišķus varoņu rapsodus, ko izsenis lorminga vai kitā- ras pavadījumā skandējuši apkārtceļojoši grieķu dzies­minieki — aoidi.

«Fragmentu teorijas» piekritēji uzskata, ka līdzīgā kārtā radušies arī evaņģēliji. To autori pilnām riekšām esot smēlušies no bagātīgās mutvārdu tradīcijas avotiem, izmantodami nostāstus par Jēzus dzīvi, kā arī senten­ces, līdzības un pamācības, kuras tika piedēvētas Jēzum. Šis mantojums bija mainīgs un nenoteikts, jo ikviens, kā to aizrādījis Papijs mūsu citētajā fragmentā, uzskatījis par iespējamu interpretēt tos pēc sava prāta.

BIBLISTIKAS KOPERNIKS

Fragmentu teorija» kļuva par protestantisko Bī­beles pētnieku un tās radītāja slavenā teologa un Marbur- gas universitātes profesora Rūdolfa Bultmaņa pētījumu galveno objektu. Tāpat kā viņa priekšgājējs Mārtiņš Dibeliuss savā pazīstamajā darbā «Die Formgeschichte des Evangeliums» (1919.), arī Rūdolfs Bultmanis savos pētīju­mos pielieto jauno «Formgeschichte» metodi, ko varētu tulkot kā «formas vēsturi vai kritiku».

Bultmanis ar savām publikācijām, jo sevišķi ar funda­mentālo darbu «Die Geschichte der synoptischen Tradi- tion» (1921.), ievadīja Bībeles skaidrojumus jaunās slie­dēs, un viņa studijās un meklējumos gūtie rezultāti bija tik vienreizēji un pārliecinoši, ka spieda piekāpties pat konservatīvās biblistikas pārstāvjus.

Mums šeit nav iespējams sīki iztirzāt Bultmaņa me­todi un viņa pētījumu izcilos sasniegumus. Tāpēc papū­lēsimies tikai izcelt šajā metodē to, kas, mūsuprāt, veido tās būtību.

Pēc Bultmaņa un viņa tiešo piekritēju domām, evaņ­ģēliji ir uzskatāmi par noslēguma fāzi tajā mutvārdu tra­dīcijā, kas anonīmi veidojusies kristiešu draudzēs. Tātad tiem ir kompilatīvs raksturs. Nezināmie redaktori apvie­nojuši vienkop visdažādākos izteikumus, pravietojumus un līdzības, tos piedēvēdami Jēzum, kā arī nostāstus par viņa dzīvi un paveiktajiem brīnumdarbiem. «Formas kritika» centās izdalīt atsevišķas mākslīgi sasaistītas lite­rārās vienības, klasificēt tās un izdibināt apstākļus, kādos tās radušās.

Tā, piemēram, pētnieki ar «formas kritikas» palīdzību nonāca pie secinājuma, ka evaņģēliju līdzībām lielāko­ties ir visai apšaubāma cilme. Savu skeptisko attieksmi viņi motivē ar pārsteidzošo faktu, ka Marka evaņģēlijā atrodamas tikai astoņas līdzības, Matejam to ir jau krietni vairāk — divdesmit trīs, bet Lūkas evaņģēlijā — pat ve­selas trīsdesmit. Tas skaidri rāda, ka, laikam aizritot, līdzību skaits audzis. Bet, ja šo visu līdzību autors pa­tiesi būtu bijis Jēzus, tad taču tās būtu atzīmējis jau visvecākais evaņģēlists — Marks.