EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ar Jēzu saistītās tradīcijas veidošanos, kā zināms, ietekmējusi ticība viņa augšāmcelšanās lielajam brīnu­mam. Tāpēc, ja gribam izprast evaņģēlijus, mums tajos aprakstītie notikumi nav jāaplūko tādā secībā, kādā tos izklāsta autori, bet gan retrospektīvi, no stāstījuma bei­gām, caur šā brīnuma prizmu. Visi Jēzus dzīves noti-

kūmi, kuri noved līdz viņa krustā sišanai, pakļauti gal- venai pamatdomai, ka Jēzus bijis dievs, kurš augšām­cēlies. Tātad tā nav vēsture, bet gan tipiska hagiogrāfija. So tendenci Pāvils viennozīmīgi formulējis savā pirmajā vēstulē korintiešiem: «Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, dieva spēks un dieva gudrība» (1:23).

Tā kā mums ir tikai ticības veidotais Kristus tēls, bet nevis vēsturisks Jēzus, pajautāsim sev, ko tad mēs īsti zinām par viņu. Šī tēla apveidi, kā izteicies jau agrāk minētais vācu Bībeles zinātnieks H. Cārnts, pagaist aug­šāmcelšanās brīnuma gaismā, tāpat kā cilvēku apveidi kļūst miglaini un pazūd saules žilbinošajā spožumā. D. F. Strauss nonāca līdz pārliecībai, ka evaņģēliji ir pirmo Jēzus piekritēju radītu mītu kopojums. Ņemot vērā, cik eksaltētā stāvoklī viņi tolaik atradušies, kā arī viņu noslieci uz pagātnes mitoloģizēšanu, šis mītu vei­došanās process, protams, ir bijis neapzināts un spon­tāns.

Balstoties uz faktu, ka jau vissenākajos nostāstos cil­vēks Jēzus pārveidojies par dievu Kristu un ka evaņģē­lijus sedz teoloģisku doktrīnu uzslāņojumi, tika rādīta hipotēze, ka tāda Jēzus nemaz nav bijis un visi nostāsti par viņu ir tikai ļaužu prātos izstrādājušies mīti, līdzīgi citām Austrumu kultu leģendām.

Šo mitoloģisko koncepciju pirmais izvirzījis franču pētnieks Š. Dipijs savā grāmatā «Kultu rašanās» (1794.). Šīs koncepcijas dedzīgs aizstāvis bija pazīstamais vācu zinātnieks Bruno Bauers (1809.—1882.). Dibinādamies uz to, ka ebreju un pagānu autori par Jēzu klusē, kā arī uz evaņģēlijos sastopamajām pretrunām, viņš nonāca pie pārliecības, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un uzskatāms tikai par cilvēku iztēles augli. Pēc viņa domām, kristie­tība atspoguļo nabadzīgo sabiedrisko slāņu ideoloģiju, kurā krustojas diasporas jūclaisms, stoicisms un neopla- tonisms.

No jaunāko laiku mitokoncepcijas piekritējiem vis­pirms jāmin Robertsons, Smits, Kalthofs, Drjuss, Kušū un Dižardēns. Mēs šeit sīkāk neiztirzāsim viņu secināju­mus, bet minēsim tikai dažas raksturīgākās viņu uzskatu īpatnības.

Tā, piemēram, Dižardēns domā, ka Jēzus Kristus cie- sanu nostāstos spilgti atspoguļojas dramatiskie rituāli, kas piekopti Tuvo Austrumu reliģiskajās mistērijās. Vācu teologs un sociālists Kalthofs Jēzus tēlā redz to atbrīvo­šanās kustību personifikāciju, kuras m. ē. 1. gadsimtā saviļņoja Romas impērijas vergus un «proletariātu». Tur­pretim Drjuss Jēzus kultu uzskata par gala produktu sinkrētiskajā procesā, kurā galvenais elements bija mi­rušo un augšāmcēlušos helēnisko dievu kults.

Teoriju, ka Jēzus bijis mitoloģisks tēls, ko baznīca pārvērtusi par vēsturisku personu, — savā laikā tai pie­slējās arī daži marksisma pārstāvji — zinātnieku lielākā daļa šodien jau atmetusi. Nevarēdami šeit visā pilnībā izklāstīt pret šo uzskatu vērsto sarežģīto argumentāciju, atzīmēsim tikai to, ka, loģiski spriežot, nav pamata neticēt Jēzus vēsturiskumam, ja jau tā laika Palestīnā daždažādu ceļojošu sludinātāju, praviešu un mesiju parādīšanās ne­bija nekas neparasts. Tāds pravietis bija taču arī Jānis Kristītājs. Hērods Antips lika viņu nonāvēt tālab, ka uz­skatījis Jāni Kristītāju par savai valdīšanai bīstamu aģi­tatoru.

Vēlāk uz skatuves parādījās kāds cits pravietis, vārdā Teodass. Ap viņu pulcējās simtiem eksaltētu ebreju, ku­riem pravietis apsolīja, ka līdzīgi Jozuam viņš apturēšot Jordānas straumi un pārvedīšot tos upes viņā krastā, kur tie varēs dzīvot brīvi no romiešu okupācijas spaidiem. Teodasa apmāto piekritēju vidū Romas leģionāri sarī­koja asiņainu slaktiņu. Pašu Teodasu romieši sagūstīja un nocirta viņam galvu, ko pēc tam triumfa gājienā ienesa Jeruzalemē. Tikai nedaudzi no šiem praviešiem un mesi­jām paglābās ņo varmācīgas nāves. Romieši parasti viņus notiesāja uz krusta nāvi, uzskatīdami šos sludinātājus par potenciāliem ebreju nemieru vadītājiem.

Izciliem vīriem un monarhiem antīkajā pasaulē jo bieži tika piedēvēta dievišķīga cilme. Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc tik ātri iestājās Jēzus deifikā- cijas process, jo sevišķi ņemot vērā to, ka vairums viņa piekritēju bija uzauguši lielēniskās kultūras atmosfērā, kur līdzīgi ticējumi pastāvēja jau kopš seniem laikiem. Apjūsmotais meistars un skolotājs viņu iztēlē drīz pār­vērtās par dievišķīgu būtni, kas, laikam aiztekot, atmir­dzēja aizvien žilbākā spozmē. Viņa baismā nāve pie krusta ieguva dziļu eshatoloģisku jēgu un pārvērtās par satricinošu kosmisku drāmu.