EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Otra tendence, kas nepārprotami iezīmējas Jaunajā derībā, ir cīņa par ticējumu, ka Jēzus augšāmcelšanās notikusi miesigi. Šī doktrīna jau kristietības pirmsāku­mos sadūrās ar ticīgo pretestību un šaubām, tāpēc pret to nācās cīnīties pat Pāvilam savā pirmajā vēstulē ko­rintiešiem. Korintas iedzīvotājiem, kuri no bērnības bija audzināti Platona filozofijas garā, miesīgās augšāmcelša­nās doktrīna šķita vienkārši smieklīga. Viņu izpratnē ne­mirstīga varēja būt tikai dvēsele, kura ieslodzīta miesas čaulā. Tāpēc nāve viņiem nozīmēja dvēseles atbrīvoša­nos no miesas smagmes, patiesi cilvēcīgās būtības atrai­sīšanos no visa zemiskā un ļaunā.

Kā redzams no viņa vēstules, Pāvils apzinājās, cik grūti šajā jautājumā būs pārliecināt Korintas «helēnis- tus», un tālab cenšas izkļūt no šīs dilemmas, samudži­nātā izklāstā skaidrodams, ka augšāmcēlušās cilvēka ķermenis nav atkal dzīvei atdotās laicīgās miesas, bet garīgs, no debess matērijas saausts ķermenis, jo — kā apustulis savā vēstulē uzsver — «miesa un asinis nevar iemantot dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību» (15:50).

Taču kristiešu šaubas šajā jautājumā neizgaisa. Tā, piemēram, Jāņa otrajā vēstulē (ap 67. gadu) mēs lasām: «Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neaplie­cina miesās nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists … Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mā­cību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu» (7. un 10.). Līdzīgi mazticības motīvi ar apbrīno­jamu regularitāti parādās arī visos četros evaņģēlijos. Jēzus mācekļi — kā tas viegli izlasāms — ne jau tūlīt noticēja, ka viņu skolotājs ir miesīgi augšāmcēlies, un viņus vajadzēja pārliecināt pavisam taustāmā kārtā. Lūka iet vēl tālāk un nešaubīdamies raksta, ka vēstis par tukšo kapu viņiem likušās «kā pasaka» (24:11).

Vēl 5. gadsimtā šo skeptiķu ietekmei vajadzēja būt satraucoši lielai, kā to rāda visu tā laika baznīcas vis­izcilāko pārstāvju sarūgtinājuma pilnie izteicieni. Svē­tais Hieronims par to sūdzas šādiem vārdiem: «Pat tad, kad Jūdejā vēl nebija izžuvušas Kristus asinis, atradās ļaudis, kuri neatzina, ka Jēzus Kristus atgriezies mie­sīgi.» Bet svētais Augustīns ar nožēlu konstatē, ka dok­trīna par augšāmcelšanos vēl aizvien pieder pie visnik­nāk noraidītajām kristietības mācībām.

Tāpēc kristietības sludinātāji nežēloja pūļu, lai apka­rotu šīs šaubas un par katru cenu pārliecinātu skepti­ķus, ka Jēzus miesīgā augšāmcelšanās nav apstrīdama. Sājos pūliņos mēs redzam to pašu sagudroto pierādījumu sablīvējumu, ar kādu sastapāmies sakarā ar strīdu par «tukšo kapu». Laikam aizteķot, šo centienu rezultātā Jē­zus augšāmcelšanās iegūst aizvien izteiktākas fiziskas pa­zīmes. Galu galā rodas apgalvojumi, ka Jēzus, kas,parā­dījies pēc nāves, bijis apveltīts ar miesu un asinīm, divas reizes ēdis ceptas zivis, viņa rētās bijis iespējams ielikt pirkstus un viņu redzējuši vairāk nekā pieci simti cilvēku.

Visu smago nastu polemikā ar mazticīgajiem uzņē­mās Lūka un Jānis, lai gan uz pēdējo tas attiecināms tikai daļēji, jo, pēc Bībeles skaidrotāju domām, viņa evaņģēlija noslēguma aina, kur stāstīts par zveju Ģene- caretes ezerā un mielošanos ar ceptām zivīm, ir vēlāka interpolācija, ko sacerējis kāds no teologiem, pūlēda­mies pierādīt, ka Jēzus par savu vietnieku zemes virsū nozīmējis Pēteri.

Šodien, protams, vairs nav iespējams noskaidrot Lū­kas un Pāvila rīcības motīvus. Nekad mēs neuzzināsim, vai savus fantastiskos apgalvojumus Jēzus augšāmcelša­nās pierādīšanai viņi izvirzījuši aiz polemiska aprēķina, vai arī sirdsskaidrā lētticībā atzīmējuši tikai to, kas līdz viņiem nonācis kā kristiešu vidū Izplatītas baumas.

Lai nu būtu kā būdams, viņu sniegtā versija spēcīgi ietekmējusi kristietības doktrīnas. 1215. gadā Laterānas koncils pasludināja obligātu ticības postulātu, pēc kura visi ļaudis, kā atpestītie, tā neatpestītie, piecelsies no sa­viem kapiem tajā pašā miesas ietērpā, kāds tiem bijis pirms nāves.

Kā jau minējām, evaņģēlisti rakstīja savas augšām­celšanās versijas neatkarīgi cits no cita. Tāpēc viņu stāstījumiem neizbēgami jābūt savstarpēji pretrunīgiem un nekonsekventiem. Mēs jau redzējām, cik atšķirīgs Pāvilam un evaņģēlistiem ir to cilvēku skaits, kuriem Jēzus parādījies pēc augšāmcelšanās. Kas attiecas uz Pā­vilu, tad jāsaka, ka — neskaitot to faktu, ka viņš savā stāstījumā nemaz nemin sievietes, kuras būtu redzējušas augšāmcēlušos Jēzu, — visvairāk pārsteidz lielais acu­liecinieku skaits (vairāk nekā pieci simti), kuriem, pēc vārdā nenosauktu ticības brāļu liecībām, parādījies Jēzus.

«Apustuļu darbos» lasām pilnīgi pretējo, un proti, ka priekšrocība redzēt no miroņiem augšāmcēlušos Jēzu bi­jusi lemta tikai izredzētajiem. Pēteris, kurš šādos jautā­jumos ir vislielākā autoritāte, Kornēlijam taču saka: «Dievs viņu uzmodinājis trešajā dienā un viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet dieva iepriekšizredzēta- jiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzē­ruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem» (10:40,41).