EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pastāv vēl viens jūdaistisks avots, no kura kristie­tība smēlusies savus strukturālos un doktrinālos jēdzie­nus, avots ar fundamentālu nozīmi, taču atklāts tikai 1947. gadā, kad beduīnu tamīru cilts apmetās Nāves jū­ras ziemeļaustrumu krastā, lai pie Ain-Fešas avota pie­pildītu ādas maisuš ar svaigu ūdeni un dotu atpūtu no­gurušajiem kamieļiem. Atpūtas laikā viens no beduīnu zeņķiem, meklēdams klintainē noklīdušu kazlēnu, pēk­šņi pamanīja šauru un dziļu klinšu spraugu. Pieliecies viņš ielūkojās tajā, bet, tumsā neko nespēdams saskatīt, sāka mest spraugā akmeņus. Pēc kāda laika zēns izdzir­dēja it kā plīstoša māla trauka blarkšķuš, tādēļ tūlīt at­veda šurp savu rotaļu biedru, un abi zēni, izsprauku- šies pa šauro ieeju, nokļuva iegarenā alā. Klinšu pa­matne tur bija noklāta ar māla trauku suķēm, bet starp tām vietumis stāvēja aizzīmogoti cilindrveida māla trauki. Ar nepacietībā drebošām rokām zēni citu pēc cita atvēra traukus, cerēdami tajos atrast dārgumus. Taču abi jutās vīlušies, jo tur bija tikai kaut kādi saķepuši tīstokļi, no kuriem uzdvesa nepatīkams puvuma smārds. Kā vēlāk izrādījās, tīstokļi bija garas, no aitādu gabaliem sašūtas un ar senlaicīgām ebreju rakstu zīmēm aprakstītas sloksnes.

Beduīni tīstokļus izlika pārdošanai, taču tik drīz ne­viens neatskārta to īsto vērtību. Bet vēlāk, kad apjēdza, ka uz ādām uzrakstītajos tekstos ieslēpts vesels bojā gā­jis vēstures posms, par tiem maksāja jau tūkstošiem do­lāru. Dala tīstokļu nokļuva Amerikas orientālistikas in­stitūtā, un pie to pārlūkošanas ķērās viens no mūsdienu izcilākajiem orientālistiem Viljems F. Olbraits. Ieskatī­jies tajos ar lupu, amerikāņu zinātnieks jutās kā zibens ķerts. Viņš tīstokļus nosauca par «absolūti neticamu at­radumu» un «mūsu gadsimta vislielāko atklājumu rakstu pirmavotu jomā».

Par ko īsti bija runa? Par spīti daudzgadīgiem ne­atlaidīgiem meklējumiem Palestīnā, vissenākais Vecās derības ebreju teksts, kādu izdevās atrast, bija diezgan vēla m. ē. 9. gadsimtā izdarīta kopija. Bet tagad Olbraits izteica domas — un tās apstiprināja ar oglekļa izotopa Ci4 metodi izdarītā analīze —, ka tīstokļi satur Bībeles tekstus, kas uzrakstīti 1. gadsimta p. m. ē. sākumā, tātad tie ir veselus tūkstoš gadus vecāki. Tālab tīstokļiem bija neaptverama vērtība vēlāk izdarīto Vecās derības no­rakstu kontrolēšanai, kā arī to salīdzinošai lingvistiskai izpētei. Zinātnieku un teologu pasaule, sev par neizsa­kāmu izbrīnu, uzzināja, ka, pateicoties mazā beduīna draiskajām aušībām, iegūti ļoti seni Vecās derībās tek­sti, par kuriem pēc ilgajiem un veltīgajiem meklējumiem neviens neiedrošinājās pat sapņot.

Zinātnieki sāka lauzīt galvas, kā teksti varēja no­kļūt Nāves jūras piekrastes klinšu alās. Un tad pievēr­sās netālu esošajām drupām, kuras līdz šim uzskatīja par romiešu cietokšņa atliekām. Arābi tās sauca par Hirbet-Kumranu. 1951. gadā speciāla zinātniska ekspedī­cija tur uzsāka sistemātiskus arheoloģiskus darbus. Re­zultāti izrādījās pārsteidzoši.

Noskaidrojās, ka tās ir no tēstiem akmeņiem celtas ēkas drupas, ko kādreiz sedzis jumts no palmu stum­briem, niedrēm un māliem. Telpu kompleksā izdevās noteikt ēdamzāli, virtuvi, amatnieku darbnīcas, atejas, divus peldbaseinus ar rituālu nozīmi un, kas visintere­santākais, t. s. «skriptoriju» jeb plašu istabu, kur strā­dājuši pārrakstītāji. Tur bija saglabājušās no ķieģeļiem mūrētas pultis un pat bronzas un māla tintnīcas, kurās atrada izžuvušas tintes paliekas. Podnieku darbnīcā starp daudzām suķēm stāvēja cilindriski māla trauki, kas līdzi­nājās tiem, kurus beduīni bija atraduši alās. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši šo plašo telpu apdzīvotājiem.

Arheologi no drupām izraka lielu depozītu — 553 sud­raba monētas, kas neapšaubāmi bija paslēptas no laupī­tājiem. Šī monētu kolekcija atļāva numismātiem precīzi nosacīt, ka dzīve šeit plaukusi no 2. gadsimta p.m.ē. vi­dus un ka viss pēkšņi aprāvies m.ē. 70. gadā, t. i., pēc tam, kad romieši bija nopostījuši Jeruzalemi. Pārogļo- jumi drupās liecināja, ka katastrofas cēlonis bijis bries­mīgs ugunsgrēks.

Ebreju vēstures speciālistiem nebija grūti drupas identificēt. Tas bija ebreju esēnu sektas klosteris, bet šīs sektas draudzes bijušas gandrīz vai katrā Palestīnas pil­sētā un ciemā un vēlāk pat diasporas ebreju vidū. Kumranas klosteris bijis šīs sektas galvenais centrs. Tā, pie­mēram, romietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka savā laikā, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis kādu esēnu klosteri pie Nāves jūras. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Plīnijs ciemojies šajā klosterī, kura drupas Kumrānā sa­glabājušās līdz mūsu dienām. Par esēniem rakstījuši arī ebreju vēsturnieki Jozefs Flāvijs un Aleksandrijas Fi- lons.