EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ļoti_ interesantas ir arī līdzības starp esēnisma un kristietības galvenajiem personāžiem. Tās sākas ar Jāni Kristītāju. Lūka savā evaņģēlijā par Jāņa bērnības un jaunības gadiem raksta: «Un bērniņš auga un garā stip­rinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija parādīties Izraēla ļaužu priekšā» (1:80). Kardināls Dā­nieļu, kurš turpmāk šajā jautājumā būs mūsu ceļvedis, norāda, ka šos vārdus nedrīkst izprast burtiski, jo grūti iedomāties, ka bērns varētu uzaugt tuksnesī šā vārda tiešā nozīmē. Pēc viņa domām, par «tuksnesi» sauca vienkārši Kumranas klosteri. Zināms arī tas, ka šeit dzī­vojušie esēni, ievērodami celibātu, klostera personālo sa­stāvu papildinājuši, adoptējot zēnus no dievbijīgām eb­reju ģimenēm. Tāpēc ir iespējams, ka Jāņa tēvs pries­teris Caharija atvedis dēlu audzināšanā klosterim, tas tur pavadījis pusaudža gadus un beidzot kļuvis par īstu esēnu. Ka šāda adoptācija notikusi, zināmā mērā var apliecināt fakts, ka himnā «Slavēts lai ir tas kungs, Iz­raēla dievs», ko Caharija dzied pēc dēla piedzimšanas, ir pārsteidzoši daudz sakritības momentu ar Kumrānā atrastajām esēnu himnām. Kardināla Danielū tēzei par labu runā arī fakts, ka Jānis ar savu bargo askētismu, apokaliptiskajām pastarās dienas vīzijām, aicinājumiem uz grēku nožēlu, celibātu un pārtikšanu tuksnesī no grauzdētiem siseņiem ir tipisks esēnu eremīts.

Evaņģēlists Lūka ieminas, ka Jēzus ar Jāni bijuši tuvi radinieki. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jēzus, juz­dams savu aicinājumu, vispirms devies pie radinieka, kurš jau bija iemantojis bezkompromisu patiesības slu­dinātāja slavu. Ko Jēzus meklēja pie viņa? No evaņ­ģēlija zinām, ka Jēzus gribējis, lai Jānis viņu kristī. Taču ortodoksālie jūdaisma piekritēji nekad nav pie­kopuši kristīšanas rituālu. Tas bija ievadījuma rituāls, ko praktizēja tikai esēni.' Pēc tam Jēzus četrdesmit die­nas esot pavadījis tuksnesī. Un šeit atkal rodas doma, ka ar vārdu «tuksnesis» saīsināti apzīmēts Kumranas klosteris, kur Jēzus droši vien sagatavojies savam mesi­jas darbam. Noteikta nozīme ir arī faktam, ka Jēzus pirmie mācekļi nāca no Jānim tuvas vidēs, bet tas va­rētu liecināt par abu praviešu ciešajām idejiskajām saik­nēm. Ja mēs vēl atceramies tādus sīkumus kā divpa­dsmit mācekļu atlasi un pēdējo vakarēdienu ar maizes un vīna svētīšanu, tad viss šķiet saslēdzamies tīri loģiskā sakarībā.

Taču zinātnieki nav vienis prātis, līdzko no šā fakta būtu izdarāms galīgais secinājums, Daži Bībeles pētnieki, piemēram, anglis E. Vilsons vai francūzis Dipon-Som- mers, pūlas pierādīt, ka Jēzus un divpadsmit apustuļi nav sludinājuši jaunu reliģiju, bet patiesībā bijuši tikai viena no daudzajām esēnu sektas draudzēm, ar to vie­nīgo atšķirību, ka viņi esēnu mācību pacēluši augstākā ētiskā līmenī un šās draudzes locekli pretēji esēniem uzskatījuši, ka Jēzus ir svētajos rakstos pareģotais «tais­nības skolotājs».

Citi Bībeles zinātnieki, par spīti šīm pārsteidzošajām sakritībām, noteikti pretojas uzskatam, ka Jēzus piede­rējis pie esēnu sektas. Šai grupai pieslienas arī Danielū, kurš argumentē šādi: esēni stingri pieturējušies pie bauslības, jo sevišķi, ja runa bijusi par sabata ievēro­šanu, turpretim Jēzus augstāk par sabatu vērtējis humā­nisma pienākumus, tāpēc šajā dienā dziedinājis slimnie­kus, gājis pāri druvām un atļāvis mācekļiem plūkt vār­pas (Mateja ev., 12:1—7). Tāpat, neievērodams notei­kumus par rituāli šķīstu pārtiku, Jēzus sēstas pie viena azaida galda ar grēciniekiem un muitniekiem, kas no farizeju un esēnu viedokļa bija ļoti liela apgrēcība.

Ar šādiem argumentiem grūti polemizēt, ievērojot, ka mēs šeit nokļūstam abstraktās spekulācijās. Tomēr liekas, ka Danielū minētās atšķirības nemaz neizslēdz iespēju, ka Jēzus varētu būt bijis esēns, ja pieņemam, ka sākotnēji viņš gan sastāvējis sektā, bet pēc tam no tās aizgājis. Aizgājis, atteikdamies no esēnisma legālistiskajiem priekš­rakstiem, lai pavērtu ceļu to universālistiski un humani­tāri padziļinātai versijai. Jēzus bija sadumpojies esēns, esēns reformators, kura nostāja iezīmēja soli uz priekšu reliģisko doktrīnu attīstībā. Reliģisko ticējumu vēsturē pazīstami šādi reformatori, turklāt atšķirības starp Jēzu un esēniem ir krietni vien mazākas nekā, piemēram, starp katolicismu un luterānismu vai kalvinismu. Un tad jau ir pilnīgi vienalga, vai Jēzus formāli piederējis pie esēnu sektas. Pietiek ar to, ka viņš — kā to norāda pats Danielū — izaudzis esēnu ideoloģijas gaisotnē, ka Jēzus ģimene — pēc Danielū domām — bijusi viena no tām esēnu ģimenēm, kuras dzīvojušas izkliedētas pilsētās un ciemos, nepakļaudamās tādām stingrām normām kā mantas kopība un celibāts. To vērā ņemot, nemaz ne­pārsteidz angļu Bībeles pētnieka E. Vilsona īsie un ko­dolīgie vārdi, ka «Kumranas klosteris uzskatāms par kristietības šūpuli».