EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

peniski attīstījusies no jūdaisma disidentu sektas — esē- niem. Taču iepriekš minētās analoģijas ir pārāk lielas un to ir pārāk daudz, lai pieņemtu, ka tās ir nejaušas. Tāpēc šodien vairums Bībeles pētnieku, to skaitā daudzi protestantu mācītāji un katoļu priesteri, vairs nemēģina noliegt acīm redzamus faktus. Tā arī kardināls Danielū raksta, ka esēnu lielākā daļa pārnākusi kristietībā, pār­nesot tajā esēnu lietoto kalendāru, organizatorisko struk­tūru, jaunus rituālus un lielu skaijtu dogmu, kas pama­zām kļuva par kristiešu dogmām.* Tātad esēnisms kaut kādā mērā neapšaubāmi bijis vidutājs starp jūdaismu un kristietību, taču nedrīkstam aizmirst, ka arī pati kristie­tība izaugusi no jūdaisma. Slavenais Bībeles pētnieks un amerikāņu protestantu mācītājs Pouels Deiviss šajā jau­tājumā izsaka tādas domas: «Esēnu raksti un Jaunā de­rība pieder pie tā paša mesiāniskās literatūras paveida, pie tās pašas reliģiskās kustības, pie tā paša jūdaisma reliģisko uzskatu attīstības posma. No jūdaistiskās esēnu un kristiešu kustības galu galā attīstījās ārpus jūdaisma stāvošā Pāvila un helēnisko tautu kristietība.»

HELĒNISMA ORBĪTĀ

Būtu aplam, ja mēs iedomātos, ka Tuvie Austrumi tāpēc vien, ka tos bija iekarojuši romiešu leģioni, inte­lektuālā, morālā un kulturālā ziņā atradušies uz zemāka attīstības līmeņa nekā Itālija. Gluži pretēji! Tūlīt pēc šo zemju pakļaušanas sākās nemitīga helēnisma infiltrē- šanās latīņu kultūrā. Roma ieguva gan militāru pārā­kumu pār Helādu, Mazāziju, Sīriju un Ēģipti, bet savu­kārt šīs zemes, kas jau kopš Aleksandra Lielā laikiem tika pilnīgi iesaistītas grieķu kultūras orbītā, pakļāva to savai ietekmei mierīgas iekarošanas ceļā. Grieķu valoda skanēja ne tikai tādās metropolēs kā Aleksandrija, An- tiohija, Tarsa vai Efesa, bet pat tā laika Romas ielās. Vēl vairāk — tā kļuva par Romas sabiedrības augstāko aprindu valodu, līdzīgi tam, kā tas bija ar franču valodu 18. gadsimta Eiropā.

Itālijā patriciešu pilīs un plašajos bez ļaudīm paliku­šajos zemes īpašumos to ieviesa ievestie vergi, kā arī brīvprātīgi šurp sabraukušie amatnieki, mākslinieki, ora-

tori, filozofi, rakstnieki un pedagogi, kuri meklēja darbu pasaules galvaspilsētā. Reizē ar tirdzniecības pieaugumu aizvien vairāk austrumu tirgoņu apmetās Itālijā, Gallijā un Spānijā. Tie bija izglītoti, atjautīgi, ņipri cilvēki, kuri ārkārtīgi ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem, un viņu kolonijas kļuva par helēniskās kultūras un helēnisko re­liģijas ticējumu propagandas centriem.

To, ka helēnisma iedarbe iesniedzās tik plaši un dziļi itāļu sabiedrībā, ka latīņu ģēniju sev pakļāva grieķu ģēnijs, daži vēsturnieki uzskatīja par slimības simptomu, par vienu no galvenajiem antīko Rietumu pakāpeniska sabrukuma cēloņiem. Nekas nevar būt maldīgāks par šādu uzskatu! Tieši helenizētie Tuvie Austrumi bija gal­venā cilvēces domas kalve. Tieši tur risinājās visinten­sīvākie intelektuālās dzīves procesi, tur uzplauka zi­nātne, māksla un literatūra, tur radās lielās filozofiskās un reliģiskās sintēzes, kas centās atšifrēt esamības no­slēpumu. Piemēram, senatnes visdižākais matemātiķis un astronoms, ģeocentriskās sistēmas izstrādātājs Ptolemajs, kā arī jaunplatonisma izveidotājs Plotins bija ēģiptieši. Sīs vitalitātes vislabākais liecinieks ir kaut vai fakts, ka Bizantijas pasaule, helēnisma tiešā mantiniece, noturējās veselu gadu tūkstoti ilgāk par Romu.

Patriciešu un bagāto brīvlaisto ģimenēs nostiprinājās paraža sūtīt savus dēlus izglītoties helēniskajās skolās Aleksandrijā, Antiohijā, Efesā, Tarsā un Atēnās. Un te nav nekā savāda, jo vispārējās izglītības skolas Romā vadīja grieķu skolotāji helēniskā garā. Zemākajās klasēs bērniem līdzās latīņu valodai mācīja arī grieķu valodu, bet augstākajās klasēs, kur galvenais mācību priekš­mets bija retorika, grieķu valoda valdīja nedalīti. Skolu sistēma Itālijā tik sīksti turējās pie vecajām paražām, ka zemākajās klasēs līdz pat Romas krišanai valdīja div­valodība.

Lai saprastu, kāpēc Romā tā notika, jāņem vērā he- lenizācijas pakāpe, kādai bija pakļauta tā laika pasaule ārpus Itālijas robežām. Pēc Aleksandra Lielā iekaroju­miem visās Vidusjūras baseina zemēs sāka skanēt grieķu valoda. Tā bija universāla kā tautas masu, tā arī izglī­toto cilvēku valoda. Visās šajās milzīgajās teritorijās grieķu filozofija, grieķu māksla, grieķu ētika un grieķu reliģija suverēni valdīja pār etniski visdažādāko tautu paražām un gara dzīvi un, pateicoties savai pievilcībai, savām intelektuālajām bagātībām un savam dziļi cilvē­ciskajam saturam, apvienoja tās universālā sabiedrībā, ko caurstrāvoja monolītā helēnisma kultūra. Nav iespē­jams izstrādāt pareizu priekšstatu par šo laikmetu, ne­ņemot vērā, ka helēnisms turpinājās vairākus gadsimtus, un, pateicoties tam, cilvēce pieredzēja vienu no vislie­liskākajiem, visradošākajiem savas vēstures posmiem, kurš daudzējādā ziņā atgādināja renesansi.