EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Lai gūtu «atpestīšanu», jaunatgrieztajam vajadzēja iz­turēt visai sarežģītus rituāla pārbaudījumus, kuri dibinā­jās uz noteiktām sakramentus atgādinošām maģiskām iz­darībām. Tā, piemēram, pienācēju jaunajā ticībā kristīja ar ūdeni vai, kā mitraismā, ar upurēta vērša asinīm. Tajā pašā kultā jaunuzņemtajam vajadzēja ēst sakrālu maizi un dzert ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Šādā veidā no viņa dvē­seles tikusi noskalota visa nešķīstība un tā pamodināta jaunai dzīvei, lai iemantotu garīgu, ekstātisku vienotību ar dievišķīgo pestītāju.

Reliģiskās mistērijas laika tecējumā pārņēma gandrīz vai visu Romas impēriju. Savu popularitāti tās ieman­toja ne tikai ar noslēpumainību un burvestīgu valdzinā­jumu, bet arī tāpēc, ka tās ideāli atbilda to vētraino laiku prasībām, paceļot cilvēku pāri ikdienas raizēm un pat šķietami bezizejas stāvoklī iededzot viņa sirdī ce­rību dzirksti. Franču rakstnieks Š. Enšlēns savā grāmatā «Reliģiju izcelsme» šajā sakarā raksta: «Pagānu mistē­rijas aizkustināja ticīgo sirdis: dievi cieta, mira, pēc tam cēlās augšā (šis uzskaitījums atgādina Nīcejas koncilā pieņemto kristiešu ticības apliecinājumu). Cietēji ļau­dis — vergi, nabagie un beztiesīgas sievietes — šāda maģiskā rituālā atrada veldzi, mieru un stiprinājumu.»

Šie dievi, ar kuriem mistēriju dalībnieki jutās mis­tiski vienoti, bija cilvēkiem tuvāki nekā mūžam jaunie,

dzīves priekā starojošie Olimpa dievi. Mistēriju dievi cieta un mira tāpat kā viņu piekritēji, bet to uzvara pār nāvi reizē bija arī nemirstības solījums visiem. Sāpes un izmisums, gaidas un līksma pacilātība — šīs jūtas vienoja dievus un cilvēkus tuvā, sakrālā savstarpējā sa­pratnē.

Fenomenālajai, valdzinošajai Austrumu mistēriju pie­vilcībai pretoties nespēja pat Itālija — tāpat kā agrāk tā nebija spējusi atvairīt helēnisma penetrāciju. Jau 3. gadsimta p. m. ē. beigās romieši sāka. godāt Frīģijas dievieti Ķibeli ar «Magna mater» («Dižā māte») no­saukumu, kā arī tās vīru Atiju. 205. gadā p. m. ē., ļau­dīm gavilējot, dziedot un kvēpinot smaržas, Romā svi­nīgi atveda «melno akmeni», kurš, pēc ticējumiem, bija dievietes mājoklis. Viņai un «svētajam akmenim» par godu Palatīna pakalnā tika uzcelta speciāla svētnīca.

Ķeizars Klaudijs (41.—54.) gribēja pacelt Ķibeles un Atija kultu valsts reliģijas rangā. To gan neizdevās pa­nākt, taču pats šis mēģinājums liecināja, cik spēcīga ietekme Itālijā bija Austrumu reliģiskajām idejām.

Lielākus panākumus Itālijas sabiedrībā guva Isīda. Jau 2. gadsimtā p. m. ē. šīs ēģiptiešu dievietes un viņas vīra, mirstošā un atkal augšāmcēlušās dieva Osīrija kults parādījās Sicīlijā, Kampānijā un beidzot arī pašā Romā. Šā triumfa gājiena arheoloģiska liecība ir slavenie sienu gleznojumi, kas atrasti kādā no atraktajām Pompejas va­sarnīcām.

Romas senāts pret Isīdas piekritējiem uzsāka nesau­dzīgu cīņu, dodams rīkojumu nopostīt tās svētnīcu un uzstādītās statujas. Mūsu ēras 19. gadā Tibērijs sāka pat nikni vajāt tos, kuri negribēja atteikties no jaunās ticī­bas. Taču viss bija veltīgi. Tibērija pēcnācēji Kaligula, Klaudijs un Nerons, kā arī ķeizari no Flāviju, Antonīnu un Severu dinastijām, pakļaudamies sabiedrības plašo masu noskaņojumam, pašā Romas centrā uzcēla Isīdai svētnīcu un uzstādīja dievietes statujas.

Mūsu ēras sākumā, tātad kristietības rītausmā, ēģip­tiešu dieviete garīgi valdīja plašā impērijas teritorijā no Sahāras līdz Britānijai un no Ibērijas kalniem līdz Donavas grīvai. Tās kults ilga vairāk nekā piecus gad­simtus. No kāda hronista ieraksta zinām, ka procesija par godu Isīdai notikusi Romā vēl 391. gadā. Vēl vai­rāk — pat 5. gadsimta beigās Aleksandrijas akadēmijas

profesori un studenti publiski demonstrējuši savu uzti­cību un pieķeršanos pagānu dievietei, lai gan pilsētā tajā laikā jau valdīja kristietība un bīskapi, kuru rokās bija visa vara.

Uz ko dibinājās pievilcības spēks, kas īsīdai jāva pie­saistīt nepārskatāmas, etniski svešas tautas masas un, par spīti vajāšanām un citiem šķēršļiem, tik ilgi noturēt tās savā varā? Grieķu rakstnieks Efesas Ksenofonts (dzī­voja 1. gadsimta p. m. ē. beigās un m. ē. 1. gadsimta sākumā) kādā no saviem stāstiem attēlo Isīdu kā visas pasaules tikumisko sieviešu aizbildni. Ksenofonts šeit tuvu piekļuvis jautājuma būtībai, jo patiesi sievietes Isīdu uzskatīja par savu aizgādni, savu dievieti, ar kuru varēja dalīties visslēptākajās bēdās un priekos. Neviena no Olimpa dievietēm neiedvesa tādu personisku uzticēša­nos. Vienīgi Isīda pievērsa savu žēlsirdīgo vaigu paze­motajām sievietēm, bet sievietes sabiedriskās domas vei­došanā allaž bijušas vislielākais spēks. Tas tomēr neno­zīmē, ka Isīdu nebūtu godinājuši arī vīrieši. Viņu acīs tā bija uzticīgas laulātas draudzenes, pašaizliedzīgas mātes, tiklas, labsirdīgas, visas pārestības piedodošas sievietes iemiesojums.