EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tāpat stoicismam ir liela loma mesiānisko noskaņu izveidē, kuras izpaudās pestītāja gaidās. Vecās un jaunās ēras mijā tas bija jaužams jau arī pašā Romā. Varšavas universitātes profesors Kazimežs Kumaņeckis savā «Senās Grieķijas un Romas kultūras vēsturē» apgalvo, ka antīkā pasaule bija gatava pieņemt tādu ticību kā kristietība. Lielu pārmaiņu nojausma pasaulē saskatāma, piemēram, Vergilija slavenajā ceturtajā eklogā, bet «Eneīdā» ir tik pārsteidzošas Tnēsiānisma tendences, ka kristiešu rakst­nieks Laktantijs dēvē Vergīliju par «pirmo no mūsējiem», t. i., par pirmo kristieti.

Taču šajā ziņā visapbrīnojamākā ir viena no romiešu stoiķa Senekas pazīstamajām traģēdijām «Herkuls Etas kalnā», par kuru Enšlēns izteicies, ka daudzi tās frag­menti atgādinot evaņģēliju. Tās varonis ir dieva dēls Herkuless, kurš vienkārša cilvēka izskatā parādās ze­mes virsū, lai cilvēkiem nestu mieru. Pēc tam viņš no­mirst tāpat kā parasts mirstīgais, bet viņa nāves diena reizē ir prieka diena, jo, izpildījis savu misiju, viņš ar slavu uzkāpj debesīs, atgriezdamies pie sava tēva. Sene- kas rakstos mēs turklāt sastopamies ar apgalvojumu, ka dievs ir mūsu tēvs («deus est parens noster»), tāpat ar pasaules bojā ejas un augšāmcelšanās ideju. Tāpēc arī dažs labs savā laikā bija sācis ticēt, ka Seneka bijis kris­tietis. Viņa šķietamā sarakste ar apustuli Pāvilu, ko vi­sumā diezgan neveikli viltojis kāds mistifikators, tika lasīta ar bijību, un par tās autentiskumu nešaubījās pat Tertuliāns un svētais Augustīns.

Mūsu ļoti konspektīvi ieskicētā helēnisko reliģijas strāvojumu panorāma nebūtu pilnīga, ja mēs neņemtu vērā to faktu, ka laikmets, kad spārnus izpleta un no­stiprinājās kristietība, bija raksturīgs ar neparasti tole­rantu sinkrētismu, ko var uzskatīt par ārkārtīgi intere­santu un savā ziņā unikālu parādību visā cilvēces vēs­turē.

Neraugoties uz savu noslēgtību, atsevišķie reliģiskie kulti cits no cita neizolējās. Gluži otrādi! Tie nemitīgi cits uz citu iedarbojās, savstarpēji papildinoties ar teo­loģiskām un rituālām koncepcijām. Šī dzīvā apmaiņa iz­paudās tajā īpatnējā parādībā, ka dažādus dievus viegli identificēja, uzskatot, ka zem atšķirīgiem vārdiem slēp­jas viens un tas pats, visiem cilvēkiem kopīgais dievs. Dionīsu identificēja ar Osīriju, Isīdu ar Dēmetru, jā, da­žās helenizēto Mazāzijas ebreju aprindās pat Jahve tika iedēvēts grieķu vārdā — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vārdiem.

Tolaik atradās cilvēki, kuri pieslējās vairākiem reli­ģiskiem kultiem, neredzēdami tādā rīcībā nekā noso­dāma. Ķeizars Adriāns rakstīja no Aleksandrijas konsu­lam Servijam: «Šeit Serapīda pielūdzēji ir kristieši, bet tie, kas sevi dēvē par Kristus bīskapiem, pielūdz Sera- pisu.» Romiešu vēsturnieks, viens no slavenā ķeizaru biogrāfiju krājuma līdzautoriem Elijs Lamprids par ķei­zaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam mājās kapelā līdzās stāvējuši Kristus, Ābrahāma un Orfeja tēli.

Šādu noskaņu dokumentāli liecinieki ir līdz mūsu dienām saglabājušies tā laika kapu uzraksti. No tiem bieži vien nav iespējams nosacīt, pie kāda kulta pie­derējis nelaiķis. Šo uzskatu frazeoloģija' ir tāda, ka mi­rušais būtu varējis piederēt tiklab pie kāda pagānu kulta kā pie kristiešu ticības vai ari pie abām reliģijām reizē.

Šī nemierīgi pulsējošā pasaule, kurā krustojās reli­ģiskie un filozofiskie strāvojumi, bija arī Jēzus Kristus piekritēju pirmo paaudžu pasaule. Nav iedomājams, ka viņi šādos apstākļos būtu spējuši nepakļauties tās ietek­mei, tās visaptverošajai, saspriegtajai garīgajai atmo­sfērai, jo sevišķi tāpēc, ka viņi daudzās helēniskajās pilsētās un ciematos vēl joprojām bija mazākumā. Ame­rikāņu vēsturnieks, pazīstamās grāmatas «Vēstures rīt­ausmā» autors H. Dž. Millers raksta, ka, pēc zinātnieku aplēses, Konstantīna Lielā laikos pie kristīgās ticības pie­derējuši tikai ap 10% valsts iedzīvotāju. Bet kāds Efesas bīskaps, kuru Justiniāns bija izsūtījis uz Mazāzijas pie­krastes apvidiem, paguvis nokristīt veselus septiņdesmit tūkstošus vietējo iedzīvotāju. Tas skaidri liecina, ka pār­svars tur vēl bija elkdievībaā pusē.

Atpestīšanas kultiem ar saviem drūmajiem, noslēpu­mainajiem rituāliem, ar savu «sāpju māti» [mater dolo- rosa), ar raibajām eksaltētajām procesijām, ar ciešanu izrādēm, kur satricinoši dramatiskā formā tika rādītas dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas, — tam visam .vajadzēja dziļi ietekmēt to cilvēku prātus, kuri vēlāk pārgāja kristietībā. Ar šo psiholoģisko mantojumu viņi ienāca jaunajā ticībā, jo šo mistisko kultu mīti viņu dzīvē no pašas bērnības bija kaut kas gluži parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesūkušies, tā sakot, viņu asi­nīs un prātā.