EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pāvila prātā radusies ideja, ka Jēzus bijis pestītājs un dievs, kurš ar savu krusta nāvi izpircis cilvēces grēkus, bija kaut kas pilnīgi jauns. Ebrejiem priekšstats par me­siju bija pavisam citāds. Viņu izpratnē mesijam nebija dievišķīgas iedabas, tas nebija «dieva dēls» šā jēdziena kristietiskajā nozīmē. Vecās derības mesija bija izcils vīrs un pravietis, kuram Jahve uzticējis speciālu misiju, tomēr tikai cilvēks. Viņa uzdevums nebija izpirkt cilvē­ces grēkus un pavērt tai ceļu uz debesīm, bet nodibi­nāt jaunu kārtību un jaunu Izraēla ķēniņvalsti zemes virsū. Tā to bija sapratis Stefans, teikdams savu slaveno runu sinedrija priekšā, tā to saprata Jeruzalemes jūdeo- kristieši. Viņu pēcnācēji, kā rāda atrastie dokumenti, apsūdzēja Pāvilu par to, ka viņš, sludinādams Jēzus die­višķīgo būtību, esot atkāpies no svētajiem rakstiem.

Jēzus deifikācijas process helēniskajā nozīmē atrada atspoguļojumu semantiskajās izmaiņās, kādas pieredzēja ebreju termins «dieva dēls». Tajā laikā, kad Jēzus uz­turējās Galilejā un Jūdejā, šim vārdam nebija tāda no­zīme, kādu mēs tam piešķiram tagad. Jēdziens «dieva dēls» neietvēra sevī dievišķības jēdzienu. Dieva dēli bija visi ebreji, un tieši ar to viņi atšķīrās no citām tautām. Piektajā Mozus grāmatā Jahve uzrunā savu tautu šā­diem vārdiem: «Jūs esat tā kunga, sava dieva bērni» (14:1); Jesajas grāmatā lasām: «Klausaities, debesis, un ņem labi vērā, zeme, jo tas kungs runā: «Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā…»» (1:2). Un arī Jeremijas grāmatā dievs kaunina ebrejus, nosauk­dams tos par saviem bērniem (3:22).

Tieši šāda sinkrētiska ceļa turpinājumā beidzot ra­dās cildenā doktrīna, ka Jēzus Kristus ir dieva dēls, kurš sūtīts zemes virsū, lai ar savām ciešanām un krusta nāvi izpirktu cilvēces sākotnējo grēku, tāpat arī ticība viņa otrreizējai atnākšanai un debess valstības nodibināšanai zemes virsū. Tādā veidā radās jauns dramatisks mīts, kurš pārspēja pagānu mistērijas ar to, ka ētiski un teo­loģiski bija daudz nobriedušāks, jo ietvēra sevī bez iz­ņēmuma visus cilvēkus, kā bagātos, tā nabagos, kā spē­cīgos, tā vājos.

Kristietība, kā mēs to centāmies šajā grāmatā parā­dīt, nebija cilvēces vēsturē nekas ārkārtējs un neizskaid­rojams, nebija nekāda pārdabiska parādība. Kā visi citi ticējumi, arī kristietība ir tikai viens no etapiem vispā­rējo reliģisko koncepciju attīstībā un cilvēka pašapzinā- šanās grūtajā izaugsmē, kas turpinās no sirmās šumeru pagātnes līdz mūsu dienām.

Jau 19. gadsimta vidū teoloģiskās skolas dibinātājs Tībingenē Ferdinands Baurs rakstīja: «Kristietības bū­tība nav Jēzus persona, bet gan abstrakta ideja, kura izstrādāta daudzu gadsimtu gaitā jau pirms mūsu ēras.» Bet pazīstamais beļģu reliģijas vēsturnieks Kimons savu pētījumu rezultātus rezumēja šādos vārdos: «Iepazīsto­ties ar Romas impērijas reliģijas vēsturi, kjūst arvien redzamāks tas fakts, ka kristietības triumfs ir reliģisko ticējumu ilgas evolūcijas kulminācijas punkts.» Tātad nevar būt ne runas par kaut kādu sevišķu kristietības oriģinalitāti, jo tās izcelsme ir nepārprotami saistīta ar jūdaisma, helēnisma un pat Persijas, Indijas un Mezo- potāmijas reliģiskajiem strāvojumiem.

Par vēsturiskā Jēzus dzīvi mūsu zināšanas ir loti trū­cīgas. Jaunajā derībā atrodamā informācija ir jau pil­nīgas mitoloģizācijas rezultāts, kur zudumā gājis gan­drīz viss ar Jēzus patieso dzīvi saistītais. Tādā kārtā Jē­zus kļuvis par vienu no daudzajiem tipiskajiem tēliem reliģisko kultu vēsturē, bet zaudējis tieši to, ko evaņģē­listi gribējuši pasvītrot: savu vienreizīgumu un neatkār­tojamību.

PĒCVĀRDS

Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (par pašu Jozefu Flāviju un vina darbiem grāmatas_ autors runā diezgan plaši). Šis tulkojums at­rodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas ap­tver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija^ ci­tētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevaino­jama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neattei­cās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādī­jies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pra­vieši.»