EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tomēr jaunu materiālu uzkrāšanās (daļēji Kumranas rokrakstu un evaņģēliju papirusu fragmentu atrašana, kā arī mītu rašanās vispārējo likumsakarību analīze) pamu­dināja dažus padomju pētniekus izvirzīt jautājumu par Galilejas pravieša Jēzus vēsturisko eksistenci (I. Amu- sins, M. Kublanovs, kā arī šo rindu autore). Jauno at­klājumu ietekmē nedaudz izmainījās arī dažu mitoloģis­kās skolas piekritēju nostāja: piemēram, J. Lencmanis 1958. gadā grāmatā «Kristietības rašanās» rakstīja, ka zi­nātniskie pierādījumi nekādā ziņā nerunā par labu Jēzus vēsturiskajai eksistencei, turpretī pēc deviņiem gadiem grāmatā «Evaņģēlijus salīdzinot» viņš atstāja šo jautā­jumu neizšķirtu un brīdināja no mitoloģiskās teorijas absolutizācijas: «Kā zināms, kopš 20. gadu vidus mūsu zinātnē nedalīti valdīja mitoloģiskā skola, turklāt ar laiku evaņģēliju varoņa atzīšanu par mītu sāka uzskatīt gandrīz vai par līdzvērtīgu marksistiskai nostājai kristie­tības rašanās jautājumā. Tāda identificēšana bija nepa­reiza un kaitīga …»

Nedrīkstaam arī aizmirst, ka F. Engelss kritizēja Bruno Baueru, vienu no mitoloģiskās teorijas pamatlicē­jiem, par to, ka viņš tāpat «kā visi citi, kuri cīnās ar sīkstiem aizspriedumiem, daudzējādā ziņā aizgājis par tālu». Sakarā ar to F. Engelss atzīmē, ka Baueram «izzūd arī jebkurš vēsturisks pamats Jaunās derības nostāstiem par Jēzu un viņa mācekļiem».*

Atzīstot, ka Jēzus Kristus tēla prototips ir reāls, mūsu uzskats par Jaunās derības galveno nostāstu mitoloģisko raksturu nemainās. Z. Kosidovskis izseko Jēzus tēla mito- loģizācijas procesam, kurā zudušas patiesās biogrāfijas atsevišķas detaļas un izveidojies no miroņiem augšām­cēlušās pasaules pestītāja kults, lai gan tam maz kopīga ar pazemoto un krustā sisto pravieti no Nacaretes. Šāda parādība mūsu ēras pirmajos gadsimtos nebija nekāds re­tums.** Līdzīgi procesi bija raksturīgi lūzuma laikmetiem vēsturē, kad sabruka tradicionālās vērtību sistēmas un sakari starp cilvēkiem, kad agrākie dievi jau šķita spēku zaudējuši un vietumis parādījās dažādu praviešu un slu­dinātāju kulti, kuru mācības varēja pretstatīt oficiālajai reliģijai. Tieši tāds stāvoklis bija Romas impērijā kris­tietības izveidošanās laikā.

Kāpēc tieši Jēzus mācība spēja uzvarēt visas citas līdzīgas mācības? Tas bija atkarīgs no dažādu gan objek­tīvu, gan arī subjektīvu cēloņu kopuma. Pie pēdējiem jāpieskaita ne tik daudz paša Jēzus kā viņa mācekļu un sekotāju darbība, kuri kristietībā ieviesa tādus elemen­tus, kas palīdzēja tai galu galā kļūt par Romas impē­rijas valdošo reliģiju.

Analizēdams Jaunās derības sacerējumus, Z. Kosi­dovskis parāda, kā nostiprinājušās kristietības dogmas, sākot ar galveno — par Jēzus augšāmcelšanos, jo tikai tā padarīja viņu par mesiju, kurš esot spējīgs palīdzēt viņam noticējušiem cilvēkiem. Pretrunas evaņģēlijos un atšķirības to tendencēs dod autoram iespēju izsekot, kā

* K. mapkc, o. sureabc. coh., t. 22, c. 474.

** Mūsu ēras 2. gadsimta satīriķis Lūkiāns, piemēram, stāsta par kādu apkārtceļojošu filozofu Peregrinu, kura mācībai viņa dzīves laikā neesot bijis sevišķu panākumu, un galu galā viņš izdarījis pašnāvību, iemezdamies degošā ugunskurā. Pirms tam Peregrīns paziņojis, ka viņš gribot cilvēkus iemācīt vīrišķīgi paciest nāvi. Peregrīna gals atstājis lielāku iespaidu nekā viņa darbība. Atradušies cilvēki, kuri apgal­voja, ka viņi redzējuši Peregrinu pēc nāves ar kroni galvā (arī augšāmcelšanās variants!). «Bet es jau zinu,» piebilst Lūkiāns, «ka drīz tiks uzstādīts daudz Peregrīna tēlu.» (O KOBiHHe neperpima. — B kh.: AyKuaH. Coi., t. II, M.; A., 1935, c. 483).

dažādās sociālās un etniskās vidēs izveidojās leģendu varianti, morālās pamācības un reliģiskās dogmas, kuras atspoguļoja katras šādas atsevišķas grupas pasaules uz­skatu. Pie tam lasītājam jāpatur prātā, ka līdzās ar Jau­najā derībā iekļautajiem evaņģēlijiem pastāvēja vēl liels skaits tādu, kurus baznīca vēlāk noraidīja (dažus no tiem Z. Kosidovskis piemin), bet kuri savā laikā bijuši tādā pašā cieņā kā kanoniskie. [5] Daļa no šiem evaņģēlijiem uzrakstīti pirms kanoniskajiem, daļa — reizē ar kano- niskajiem vai pēc tiem. Pretrunas starp šiem visiem evaņģēlijiem ir vēl lielākas nekā starp Jaunās derības evaņģēlijiem.

Z. Kosidovska secinājums, ka evaņģēliji ir kompila- tīvi darbi, atbilst mūsdienu zinātnē valdošajiem uzska­tiem. Svarīgi, ka viņš, izskaidrojot, kāpēc Jēzus mācekļi tiek' uzdoti par evaņģēliju autoriem, iedziļinās to pa­tieso sacerētāju psiholoģijā. Psiholoģiskā un vēsturiskā ticamība, kas ir Kosidovska grāmatas vērtīga pazīme, iz­paužas arī viņa stāstījumā par evaņģēliju autoriem. Tie nav vienkārši «viltotāji», kuri apzināti rakstījuši nepa­tiesību, bet gan cilvēki, kas bija dziļi pārliecināti, ka viņi, propagandējot paustās idejas un patiesības, atsakās no personiskās slavas un nesavtīgi veic cēlu varoņdarbu. Turklāt viņi nešaubījās, ka precīzi izklāsta to cilvēku domas, kurus viņi cienījuši un kuru vārdā rakstījuši.