EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ir pat daži norādījumi, ka Pāvils rosīgi piedalījies pil­sētas dzīvē ar tās daudzajām tipiski grieķiskajām izprie­cām. Mums jau pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Mil- lers pievērsis uzmanību tam, ka Pāvila vēstulēs pārnestā nozīmē lietoti no grieķu sporta spēļu frazeoloģijas aiz­gūti izteicieni, un nonācis pie secinājuma, ka Pāvils būs jo bieži apmeklējis pilsētas stadionu, kur ebrejiem bijuši rezervēti atsevišķi soli.

Šis pats vēsturnieks tāpat pasvītro viegli pārbaudāmo faktu, ka Pāvils labi pazinis grieķu filozofiskās skolas, lai gan vairākkārt izteicies par tām ar nicinājumu. Tas jo skaidri redzams, kad Pāvils skaidro, ka mirušie cel­šoties augšām nevis savā miesīgajā, bet «dvēseliskajā ķermenī». Šis apzīmējums pilnīgi sasaucas ar stoiķu kon­cepciju par dvēseli kā matērijas cildenāko formu. Bet, kad Pāvils pasvītro atšķirību starp redzamajām laicīga­jām lietām un neredzamajām mūžīgajām, viņa vārdos at­balsojas platonisms. «Tāpēc nav nekāds brīnums,» rak­sta Millers, «ka Pāvilam piedēvē ebrejiem rakstīto vēs­tuli, jo tajā autors izklāsta savu vēstures filozofiju, ka laicīgie notikumi ir tikai mūžīgo patiesību ēna.»

Ja Pāvils kā jūdaisma piekritējs šajā ziņā nav jutis nekādu iekšēju pretestību, tad tas izskaidrojams ne tikai ar viņa laikā valdošajām sinkrētiskajām tendencēm, kas notušēja robežas starp atsevišķām reliģijām, bet laikam arī ar pašā jūdaismā sakņotiem precedentiem. Kā re­dzams no Vecās derības, ebreju zemkopji Palestīnā jau kopš sendienām piekopuši Baāla un Aštartes kultu. Soģu grāmatā lasām: «Bet Izraēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā kunga acīs, un kalpoja baāliem un aš- tartēm, un Arama dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to kungu un viņam vairs nekalpoja» (10:6). Mispā atraktas divas Baāla un Jahves svētnīcu drupas, turpat viena otrai līdzās, no 9. gadsimta p. m. ē., pie kam pē­dējā atrada daudz Aštartes statuešu, kas arheologos ra­dīja aizdomas, ka pilsētas iedzīvotāji Aštarti būs uz­skatījuši par Jahves sievu. Ka tāda veida sinkrētisms pie ebrejiem bija pilnīgi iespējams, rāda vēlāka laik­meta atklājumi. Pēc Jeruzalemes krišanas 586._ gadā p. m. ē. kāda ebreju bēgļu grupa bija apmetusies Ēģiptei piederošajā Elefantīnas salā pie Nīlas pirmajām krācēm Asuānas tuvumā. Tur viņi bija uzcēluši svētnīcu Jahvem un viņa sievai Aštartei, kurai šeit bija dots kānaāniešu vārds Anat-Jahu.

Pravietis Jeremija, kas apmeklēja Jeruzalemi pēc tam, kad to bija nopostījuši ēģiptieši un babilonieši, sev par bezgalīgu pārsteigumu konstatēja, ka bērni savāc iekurus ugunskuram, kuru viņu tēvi vīkšījās iedegt par godu «debess dievietei», bet sievietes pa to laiku cep svētplācenīšus ar tajos iespiestu Aštartes attēlu. Daži pētnieki izteikuši aizdomas, ka pat «Augstā dziesma» patiesībā ir liturģisku dziesmu kopojums par godu Tam- musam. Šeit der vēl atcerēties, ka Salamana valdīšanas laikā Jeruzalemes templi līdzās Jahves altārim kādu laiku bijuši altāri arī Baālam un Aštartei. Ar līdzīgām sinkrētiskām paražām ebreju vidū sastopamies vēl Pā­vila laikā. Piemēram, dažos diasporas centros ebreju sie­vietes cepušas speciālus plācenīšus Isīdas svētku dienā. No tā varam secināt, ka pat ortodoksālais jūdaisms nav pasargājis ebrejus no svešu reliģisku kultu ietekmes.

Ņemot vērā šo apstākļu savijumu, varam diezgan droši apgalvot, ka Pāvils ticējis Kristum jau tad, kad vēl neatzina Jēzu. Katrā ziņā, ja viņš arī nebūtu ticējis tam apzināti, tad tomēr jau sen viņā snauda pestītāja tēls, ko zemapziņā bija iedzīvinājuši dzimtās pilsētas re­liģiskie kulti. Šo kultu iedvesmotās idejas uzurdīja jautā­jumus un pārdomas par ebreju tradicionālā mesijas lomu cilvēces atpestīšanas shēmā. Un tad pēkšņi notika tas, kas radīja pavērsienu visā viņa dzīvē, — helēniskā pes­tītāja vīzija viņa prātā identificējās ar Jēzu, par kuru Pāvils jau tik daudz bija dzirdējis.

Šīs saplūsmes rezultātā, ebreju mesijas idejai apvie­nojoties ar pagānu ticējumos sastopamo pestītāja ideju, mistērijās cikliski atkārtotā dievu nāve un augšāmcelša­nās Jēzus personā kļuva par vienreizīgu, vēsturisku no­tikumu, kas ar savu realitāti daudz spēcīgāk iedarbojās uz vienkāršo cilvēku iztēli un jūtām. Pazīstamais franču Bībeles pētnieks Alfrēds Luasī grāmatā «Pagānu mis­tērijas un kristiešu mistērijas» raksta: «Kristietības mīts ir Kristus paveiktās pasaules atpestīšanas lielā drāma, kuru Pāvils izlasījis vienkāršajos evaņģēliju nostāstos par Jēzus dzīvi, ietekmēdamies no mītiem par cilvēku un reizē dievu.» Līdzīgā kārtā par Pāvilu izsakās katoļu rakstnieks Zans Šteinmans grāmatā «Tarsas Pāvils», rak­stīdams, ka Pāvils Galilejas mesijas piedzīvojumu izklās­tījis Efesā un Korintā lietojamā valodā.