EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šo līdzīgumu, juzdamies diezgan neērti, bija saskatī­juši jau Justīns Moceklis un Tertuliāns, kuri to izskaid­roja ar sātana viltīgo izrīcību. Tertuliāns, pidmēram, rakstīja, ka «arī sātans reizēm kristī sev uzticīgās per­sonas, uz savu cīnītāju pierēm liek krusta zīmi, upurē maizi un rāda augšāmcelšanos no miroņiem».

Mēs šeit tikai īsumā pakavējāmies pie dažām no dau­dzajām reliģiskajām mistērijām, pasvītrodami tām visām kopīgo un mūs speciāli interesējošo. Bet laikmeta ap­gaismojums būtu nepilnīgs, ja tiktu noklusēta tā loma, kāda bija helēnismam tik raksturīgajām grieķu filozo­fiskajām skolām. Tomēr šeit mēs atkal aprobežosimies tikai ar vienu no šīm skolām, un proti, stoicismu. To mēs esam izvēlējušies aiz šādiem apsvērumiem: pirm­kārt, stoicismam tolaik bija visvairāk piekritēju; otrkārt, patiesībā tā bija tikpat lielā mērā reliģija, kā filozofija; treškārt, tā ētikas ietekmi uz kristietību nenoliedz pat visdogmatiskākie baznīcas rakstnieki.

Stoiķu skolas pamatlicējs bija feniķietis Zenons no Kitijas pilsētas Kipras salā (apt. 336.—264. g. p, m. ē.). Tas bija askētisks, pieticīgs, bikls cilvēks, visiem pazīs­tams ar savu labsirdīgo un cēlo raksturu. Tomēr laika biedru vidū Zenons reizēm modināja arī sašutumu, jo viņš biedrojās ar nabagiem un vergiem. Tātad šajā ziņā viņš mazliet atgādināja Jēzus tēlu.

Lielais radošais domātājs Zēnons patiesībā bija arī izcils utopists. Viņa sapnis bija, lai visa cilvēce atmestu jebkādu cilšu un valsts partikulārismu un apvienotos vienotā pasaules valstī, kurā valdītu brīvība, brālība un vispārēja mīlestība. Pēc viņa domām, vieds un tikumīgs cilvēks pakļaujas dieva gribai un, dzīvodams saskaņā ar dabu, iemanto garīgās laimes visaugstāko pakāpi. Viņa filozofijas stūrakmens bija mācība par cilvēka atbildību citu cilvēku priekšā, saskaņa ar pasauli, bet galvenokārt pirmo reizi tik kristalizētā veidā paustā universālistiskā tuvāko mīlestība.

So pašu domu vēl izkoptākā veidā pauda stoiķi, kuri darbojās Romā, bet rakstīja grieķu valodā. Minēsim šeit vispirms Epiktētu (apt. 50.—130.). Sis vārgais, nievātais vergs, kurš vēlāk kļuva par brīvlaisto un Nerona favo­rītu, līdz Domiciāns viņu kopā ar citiem filozofiem pa­dzina no Itālijas, mācīja, ka dievs ir visas cilvēces tēvs, tālab visi cilvēki ir brāļi un tiem jāmīl citam cits, ieskai­tot arī ienaidniekus. Tāpat Epiktēts prasīja, lai arī ver­giem būtu vienlīdzīgas tiesības, jo tie tāpat kā visi citi cilvēki ir dieva bērni un mūsu brāļi. Ar to viņš tik cieši pietuvojās kristiešiem, ka svētais Nils, kurš dzīvoja 5. gadsimtā, uzskatīja par iespejamu pārstrādāt viņa tek­stus par klosteru kopdzīves rokasgrāmatu. Cits stoiķis, ķeizars Marks Aurēlijs (m. ē. 121.—180. g.) grieķu va­lodā uzrakstītajās «Pārdomās» pauda līdzīgu morāles normu, to ietverdams šādā teikumā: «Cilvēkam jāmīl pat tie, kuri viņam sagādā pārestības, jo tie paši nezina, ko dara.»

Stoicisms tomēr nevarēja pretendēt uz pirmatklājēja godu šajā jomā, jo šī ideja nodarbinājusi paaudžu prā­tus kopš senseniem laikiem. Jau 7. gadsimtā p. m. ē. kāds domātājs vai pārrakstītājs Babilonā uz ķīļrakstu māla plāksnītes iegrebis šādu sentenci: «Tam, kurš tev darījis ļaunu, atmaksā ar labu.» Ebreji, kuru sakari ar Mezopotāmiju bija bagātīgi un vēsturisko seku ziņā vi­sai auglīgi, pārmantoja šo morāles ideju un vairāk vai mazāk universālistiskā izpratnē pauda to ar savu pra­viešu un rakstu mācītāju muti. Tā, piemēram, pravieša Jesajas grāmatā šī atziņa parādās šādā veidā: «Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stā­jieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāri­ņiem, aizstāviet atraitni» (1:17). Kad Hillelam, vienam no lielākajiem jūdaisma domātājiem (75. g. p. m. ē.— m. ē. 5. g.), jautājuši, kas ir Toras būtība, viņš atbildējis: «Nedari citam to, kas tev pašam nebūtu tīkams. Lūk, visa bauslība.» Vēlāk cits, tikpat slavens rakstu mācītājs Akiba (apt. 50.—135.) šo domu atkārtojis šādiem vār­diem: «Mīli savu kaimiņu kā sevi pašu.» Kā redzam, tu­vāko mīlestības mācība nav uzskatāma par vienīgi kris­tietībai raksturīgu principu. Kad Jēzus šo mācību izsa­cīja evaņģēlijā, tā jau bija humanitāri nobriedis ilgas evolūcijas gala produkts, kura pirmsākumi iesniedzas sirmā senatnē.

Stoiķi ticēja, ka Visumu pēc zināma, neaptverami ilga laika aprīs dievišķīga uguns, no kuras tas kādreiz radies, lai pēc tam sekojošā fāzē atdzimtu jaunai, labākai eksis­tencei. Šajā kosmiskajā teorijā ietverts apokaliptiskais pasaules gals un ticība jaunas kārtības nodibināšanai zemes virsū.