EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pakāpeniski helenizācijai pakļāvās pat aramiešu va­loda, kas Palestīnā tolaik bija ikdienas sarunu valoda. Aplēsts, ka ik piektais tajā lietotais vārds bija grieķu cilmes. Tāda etimoloģija ir, piemēram, vārdam «sina­goga», ar kuru apzīmē ebreju lūgšanu namu.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vislielākais ebreju do­mātājs Aleksandrijas Filons (apt. no 20. g. p. m. ē. līdz m. ē. 50. g.), kurš vienotā sistēmā centās sakausēt jūda- daismu ar platonismu, pitagorismu, stoicismu un grieķu misteriozofiju, rakstīja grieķiski un tādus ebrejus, kuri šo valodu neprata, dēvēja par barbariem. Agrīnās kris­tietības izpratnei tomēr svarīgs ir tas, ka Pāvila skolo­tājs bija izcilais rakstu mācītājs Gamaliēls, cilvēks, kurš tekoši runāja grieķu valodā un bija helēnismam lab­vēlīgi noskaņots. Grieķu valodā runāja ebreju sabiedrī­bas augstākie, izglītotākie slāņi, bet aramiešu valodā — vienkāršā tauta, kā arī iesīkstējuši ortodoksālā jūdaisma piekritēji.

Mēs jau zinām, ka pirmās kristiešu draudzes, kas lielā skaitā nodibinājās ārpus nomaļās Jeruzalemes, sā­kotnēji veidojās no t. s. «helēnistiem», t. i., grieķiski ru­nājošiem un helēniskās kultūras gaisotnē augušiem ebre­jiem. Šīm grupām drīz vien pievienojās jaunajā ticībā atgriezti patiesi grieķi, sīrieši un citu Vidusjūras baseinā dzīvojošu tautu pārstāvji, kurus tolaik vienoja helēniskā kultūra. Pāris gadu pēc Jeruzalemes nopostīšanas kris­tietībai vairs nebija gandrīz nekā kopēja ar oficiālo jū- daismu.

Tagad mēs sapratīsim, kāpēc evaņģēliji un Jaunās derības vēstules sarakstītas grieķu valodā. Citādi nemaz nevarēja būt. Pirmkārt, to autori, jādomā, citu valodu nemaz neprata, otrkārt, aramiešu vai latīņu valodā rak­stītās svētās grāmatas plašajām kristiešu masām nebūtu saprotamas.

Grieķu valoda valdīja pat Romas baznīcā, turklāt vai­rākus gadsimtus ilgi. Grieķu valodā bija sarakstītas trešā Romas bīskapa Klēmenta (92.—101.) slavenās vēstules, grieķu valodā ir gandrīz visi katakombās atrastie uz­raksti, grieķu valodā baznīcās dziedā ja psalmus, skaitīja lūgsnas un lasīja svētos rakstus vēl līdz pat 8. gad­simtam.

Mūsu ēras 1. gadsimtā, kā zināms, visās Tuvo Aus­trumu zemēs, ko bija iekarojuši romiešu leģioni, risinā­jās dzijas sabiedriskas, politiskas un ekonomiskas pār­vērtības. No vienas pus'es, tur uzplauka manufaktūras un bagātībā iedzīvojās cilvēki, kuri triumfējošai Romai piegādāja svešzemju preces, bet, no otras puses, strauji pieauga apspiesto tautas masu'— vergu, zemnieku un pilsētu mazo ļaužu — skaitliskais sastāvs. Reizē ar ne­atkarīgo pilsētvalstu sabrukumu izzuda arī dažādie vie­tējie dievi. Antīkā pasaule sliecās uz savu norietu, mo­dās jauns laikmets cilvēces vēsturē.

Vēsturisko laikmetu mijā cilvēkiem radās nojauta, ka viss plūst, viss iet pretim iznīcībai, ka dzīvei trūkst jēgas un stingra pamata. Apkārtējā pasaule savā krīzes stā­voklī šķita tik bezspēcīga, ka vienīgo glābiņu gaidīja no kaut kādu transcendenta, pārdabisko spēku puses. Šā dvēseles nemiera un atjaunotnes ilgu rezultātā helēnisko pasauli pāršalca reliģiskā misticisma vilnis, vairojās un pārsvaru guva daždažādi slepeni kulti, kuru dzimtene, at­skaitot no Traķiias nākošās grieķu Dionīsa un Orfeja mistērijas, bija Austrumu zemes. Ēģipte deva pasaulei Isīdu, Osīriju un Serapīdu; Sīrija — Adonīdu-Tammisu, Atargati un dažādus Baālus; Frīģija — Ķibeli un Atiju; Persija — Mitru un Ištaru. Visas mistērijas plašā straumē ieplūda kopējā helēnisma tīģelī, izraisīdamas rūgšanas procesus visā Romas impērijā.

Starp tām pastāvēja ārējas atšķirības, kas izpaudās gan mitoloģijā, gan vēsturē, gan teoloģijā, gan kultu rituālajās izrīcībās, gan arī sludināto mācību ētiskajā vēr­tībā. Toties visām kopīgs bija mirstošā un augšāmcēlu­šās dieva kults. To piekritēji ticēja, ka cilvēks sastāv no nemirstīgas dvēseles un materiālas čaulas, ka uzturē­šanās zemes virsū ir sūru pūļu un ciešanu laiks, bet pa­tiesā dzīve sākas pēc tam mūžīgas laimes valstībā. Pie zemes piesaistītais cilvēks pats nespēj sasniegt atpestī­šanu, to viņš var iemantot tikai caur dieva žēlāstību. Re­liģiskās mistērijas viņam piedāvāja palīdzību šā mērķa sasniegšanā un līdz ar to nemirstību nākamajā dzīvē. Lī­dzīgi tam, kā viņu dievs bija miris un augšāmcēlies, tā piekritēji ticēja, ka arī viņi pēc nāves celsies augšā. Viena no himnām mierināja ticīgos šādiem vārdiem: «Neraizējieties, ticīgie! Mūsu dievs ir dzīvs! Un tāpat mēs pēc visām ciešanām gūsim atpestīšanu.» Dažas mis­tērijas, piemēram, ēģiptiešu reliģijā, solīja ne tikai dvē­seles, bet arī miesas nemirstību, apgalvodamas, ka miesa celšoties augšām reizē ar dvēseli.