EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

No evaņģēlijiem redzams, ka Jēzus gan cildinājis pieticību un nosodījis bagātniekus, taču mantas kopību nekad nav uzskatījis par atpestīšanas priekšnosacījumu. Un tomēr tieši šāda iekārta pastāvējusi pirmajā kristiešu draudzē — Jeruzalemes nacariešu kopienā. Tāpēc daži Bī­beles pētnieki dibināti interesējušies, no kurienes , šī iekārta tik pēkšņi radusies kristietībā. Viņi pievērsa uzmanību trim pārsteidzošiem faktiem: tam, ka ^šāds no­teikums likts esēnu kopdzīves pamatos, jo sevišķi Kum­ranas klosterī; tam, ka «Apustuļu darbos» neizskaidro­jamā kārtā pēkšņi nez no kurienes parādās simt divdes­mit jaunatgrieztu kristiešu grupa, kura agrāk nekur nav bijusi minēta, bet vispirmām kārtām tam, ka par kopie­nas vadītāju kļuva Jēkabs un nevis Jēzus izredzētais Pēteris.

Savos pārspriedumos balstīdamies uz šiem faktiem, Bībeles pētnieki ir izvirzījuši tēzi, ka Jēkabs sākotnēji bijis esēns. Būdams tuvs Jēzus radinieks, varbūt pat viņa miesīgs brālis, Jēkabs pret Jēzu vienmēr bija iz­turējies ļoti rezervēti, ja pat ne naidīgi. Šāds skepticisms saprotams tāda cilvēka nostājā, kurš Jēzu pazinis no bērnu dienām dzīves pelēkajā ikdienībā. Tikai pēc Jē­zus krusta nāves, kad no visām pusēm sāka pienākt aiz­vien jaunas ziņas par viņa tukšo kapu un augšāmcel­šanos no miroņiem, Jēkabs pamazītēm ļāva sevi pārlieci­nāt, ka Jēzus bijis mesija, kura atnākšanai ticēja arī esēni. Pāriedams jaunajā ticībā, Jēkabs būs aizvilcis sev līdzi arī tos simt divdesmit brāļus, kuri pirms tam viņa vadībā bija veidojuši vienu no esēnu draudzēm. Tā būtu izskaidrojama viņu pēkšņā parādīšanās «Apustuļu darbu» stāstījumā.

Lai atbalstītu šo saistošo tēzi, vafētu minēt vēl vai­rākus citus argumentus. Piemēram, esēnu draudzēs va­došā instance bija no divpadsmit vecajiem sastāvoša padome, kura darbojās trīs priesteru garīgā uzraudzībā. Katram no divpadsmit padomes locekļiem bija pakļauti desmit mazākie brāļi. Līdzīgus struktūras elementus nav grūti saskatīt arī pirmajā Jeruzalemes nacariešu kopienā.

Tur tāpat sastopamies ar divpadsmit vīru padomi, tikai šeit viņus dēvē par apustuļiem. Droši vien pastāvējušas arī apustuļu aizgādībā nodotās desmit viru vienības, ja jau sekta sastāvēja tieši no simt divdesmit cilvēkiem. Bet trīs vadošo priesteru kopā tad būtu ietilpināmi apus­tuļi Jānis, Pēteris un Jēkabs, par kuriem Pāvils vēstulē galatiešiem raksta, ka tie uzskatīti par baznīcas «bal­stiem».

Bībeles pētnieki izvirzījuši jautājumu, kādā veidā va­rēja notikt, ka divpadsmit Jeruzalemes apustuļu vidū pēkšņi atradušies Barnaba, Jēkabs un citi, kurus Jēzus par tādiem nebija nozīmējis. Atbilde var būt tikai viena: par apustuļiem viņi kļuva kompromisa rezultātā, kad, abām sektām saplūstot, no divām padomēm nācās iz­veidot vienu. Jaunajā situācijā Jēkabs tūlīt gūst lielu autoritāti un pakāpeniski atvirza ēnā vientiesīgo un svārstīgo Pēteri, līdz pretēji Jēzus nodomam atņem vi­ņam kopienas vadību. Jēkabu taču atbalstīja tie simt divdesmit vīri, kas nacariešu kopienā ienāca kā salie­dēta organizatoriska vienība, nemaz nerunājot par to, ka arī viņš pats bija izcils cilvēks ar nešaubīgu pārlie­cību, turklāt viņu apmirdzēja radniecības nimbs ar pašu mesiju. Un tā, tieši viņš, saglabādams uzticību esēnu principiem, ne tikai izvadīja Jeruzalemes kopienu uz stingri ortodoksāla jūdaisma ceļa, bet arī ieviesa drau­dzē mantas kopības principu, ko Jēzus nekad nebija ieteicis.

Tālab mēs nebūsim pārsteigti, uzzinot, ka Jeruzalemē teiktā Stefana runa ir pārsteidzoši līdzīga esēnu «Damas­kas dokumentam». Vienā vietā viņš ieminas par vajā­šanām, kurām bijuši pakļauti «taisnīgā» atnākšanas slu­dinātāji («Apustuļu darbi», 7:52). «Taisnīgais» šeit va­rētu būt tas pats esēnu «taisnības skolotājs», ko identi­ficēja ar Jēzu Kristu. Par Pāvilu un esēnu ietekmēm, kurām viņš neapšaubāmi bija pakļauts, mēs jau runājām iepriekš. Tomēr šeit varētu vēl piebilst, ka viņš tika atgriezts kristiešu ticībā Damaskas tuvumā, un daudzi Bībeles zinātnieki domā, ka Pāvila atgriešana notikusi turienes kristiešu draudzes iedarbē, bet šīs draudzes locekļi, spriežot pēc tur atrastā «Damaskas dokumenta», sākotnēji bijuši esēni.

Ir tādi teologi, biblistikas speciālisti u. c., kuri nevar samierināties ar domām, ka kristietības doktrīna pakā­