EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pie vispārējā evaņģēliju un to avotu novērtējuma, kādu sniedzis Z. Kosidovskis, būtu piebilstams, ka ne visi pētnieki uzskata Jāņa evaņģēliju par visvēlāko no Jaunās derības evaņģēlijiem. Izsacītas domas, ka šajā evaņģēlijā saskatāma līdzība ar Kumranā atrastajiem rokrakstiem (starp citu, Jānis kristiešus dēvē par «gais­mas dēliem» — tāpat kā sevi bija nosaukuši kumra- nieši). Tomēr tas negroza evaņģēliju kopvērtējumu un tikai vēl skaidrāk parāda, cik atšķirīgi bijuši kristietības sacerējumi jau visagrākajā jaunās reliģijas attīstības pa­kāpē. Jēzus izteikumi — «logijas», kuru fragmenti at­klāti papirusos, varbūt nemaz nav pamācību sakopo­jums, kas vēlāk likts evaņģēliju pamatā, bet gan neka- noniskā Toma evaņģēlija fragmenti, kura tulkojums koptu valodā atrasts Ēģiptē. [6] Tāpat daudzi zinātnieki uz­skata par iespējamu, ka pirmevaņģēliji varētu būt tul­koti no aramiešu valodas grieķu valodā; katrā ziņā vis­maz kādu no tradīcijām jūdeokristieši varēja uzrakstīt aramiešu valodā un šos pierakstus vēlāk izmantojuši ka- nonisko sacerējumu autori. [7] taču, lai kādi arī būtu šo sacerējumu rakstu avoti, nav apstrīdams, ka visu evaņ­ģēliju nostāstu pamatā ir senā mutvārdu tradīcija.

Z. Kosidovska grāmatā būtisku vietu ieņem stāstī­jums par Tarsas Pāvila darbību, kuram jaunās ticības iz­veidošanā bijusi izšķīrēja loma. Sīki iztirzājis Pāvila vēs­tules un «Apustuļu darbus», Z. Kosidovskis secina, ka tieši Pāvils sācis kristietības pirmo piekritēju mācību pielāgot romiešu sabiedrības apstākļiem un pavēris jau­najai ticībai iespēju izplatīties ne jūdu iedzīvotāju vidū. Pāvils uzskatījis Jēzu par dievu, kurš augšāmcēlies un atgriezīsimies zemes virsū, lai tur nodibinātu dieva val­stību. Šāda koncenpcija izskaidro, kāpēc Pāvila vēstulēs Jēzus kā konkrēta vēsturiska personība aizvirzīts pēc- plānā: Pāvilu neinteresēja Jēzus laicīgā dzīve. Z. Kosi­dovska tēlojumā Pāvils ir dzīvs cilvēks un dedzīgs slu­dinātājs, kurā apvienojas reliģisks fanātisms ar sava laik­meta cilvēku praktisko vajadzību izjūtu. Šāds tēls at­bilst Pāvila vēstulēm un «Apustuļu darbiem», kā arī Romas impērijas austrumu novadu sabiedrības sociālai psiholoģijai. Varbūt vienīgi Pāvila attieksme pret ver­dzību grāmatā sniegta mazliet primitīvi: tas, ka apustu­lis neaicināja atbrīvot vergus, nezvai būs izskaidrojams tikai ar viņa bailēm no Romas varas iestādēm. «Vergu jautājums» tā laika literatūrā bija jau izvirzīts: m. ē. 1. gadsimta filozofs Seneka rakstīja, ka pati daba viņu paskubinot darboties cilvēku labā, vienalga, vai tie būtu vergi vai brīvi ļaudis, dižciltīgie vai brīvlaistie. Romas sabiedrībā bija jau radusies atziņa, ka vergi tāpat ir cil­vēki. Taču visa šīs sabiedrības dzīve bija verdzības caur­austa. Vergiem un brīvlaistajiem bija milzīga loma ne tikai ražošanā, bet arī pārvaldes aparātā. Vergu saik­nes ar viņu kungiem un brīvlaisto — ar to patroniem (bijušajiem īpašniekiem) bija svarīgs posms visa sabied­risko attieksmju sistēmā. Verdzības atcelšana bija iedo­mājama tikai utopiskā «dieva valstībā». Un Pāvils šo jautājumu izlēma atbilstoši sava laika garam: «Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari tapt svabads, tad to pieņem» (Pāvila pirmā vēstule ko­rintiešiem, 7:21). Kristietība reālās brīvības vietā pie­dāvāja vergiem citu mierinājumu: iespēju just sevi stā­vam augstāk par saviem kungiem — nekristiešiem, no­žēlot un nicināt viņus.

Interesanti Z. Kosidovskis parāda Pāvila dzīves noti­kumu mitoloģizācijas procesu, kā piemēru izmantodams Efesā notikušos konfliktus. Poļu rakstnieks atsedz «Apus­tuļu darbu» autora iekšējo loģiku: vēsture viņam bija vispirms līdzeklis noteiktu domu un uzskatu paušanai. Un tieši šāda pieeja, kas ir raksturīga reliģiskajai lite­ratūrai, spiež zinātniekus rūpīgi pārbaudīt ne tikai no­stāstus par brīnumdarbiem, bet arī visu šāda veida sa­cerējumos ietverto faktisko materiālu.

Tāpēc Z, Kosidovskis gan evaņģēliju, gan «Apustuļu darbu» analīzē nevis vienkārši demonstrē teoloģiskās doktrīnas aplamību, bet, dibinādamies uz zinātnē no­skaidroto datu kopumu, cenšas atsegt patiesos notiku­mus, kuri atspoguļojušies leģendās, un atmest visu to, kas viņam liekas tikai izdoma. Tas Z. Kosidovska grā­matu dara sevišķi pievilcīgu: viņš ne tikai kritizē tek­stus, bet arī atveido dzīvo vēstures īstenību. Notikumus un attieksmes starp Jaunās derības personāžiem Z. Ko­sidovskis rekonstruē, izmantojot zinātnisko analīzi. Pa­laikam viņš izklāsta viena un tā paša notikuma atšķi­rīgas versijas. Vispārliecinošākās liekas tās viņa sniegtās rekonstrukcijas, kas attiecas uz Jēzus ģimeni, viņa ap­cietināšanu un krusta nāvi, Jēzus mācekļu izturēšanos visu šo notikumu laikā, kā arī uz pretrunām starp Pāvilu un Jeruzalemes jūdeokristiešu kopienu.