Hamlets

Tas nāks par labu. Taču domāju,
Ka viņa skumju cēlonis un sākums
Ir atraidīta mīla. Ofēlij,
Tev nav mums jāstāsta, ko princis Hamlets
Tev teica. Mēs to dzirdējām. Kā tīk,
Tā rīkojieties, augstais valdiniek.
Bet, ja tā varētu, lai karaliene
Pēc izrādes ar princi parunā,
Lai izdibina bēdu cēloni
Ar visu sirsnību. Ja atļaujat,
Es slepus noklausīšos sarunu.
Ja arī tad vēl nebūs skaidrības,
Tad prom uz Angliju. Vai arī varat
To ieslodzīt pēc sava prāta.

Karalis.

Lai notiek tā. Dažs prātā jukušais
Ir stingri jāapsarga.

Visi aiziet.

OTRĀ AINA Zāle pilī.

Ienāk Hamlets un vairāki aktieri.

Hamlets.

Lūdzu, runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs to noņurdat, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt, tad es labāk gribētu, ka ielu tirgotājs izkliegtu manas rindas. Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, lieto­jiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī, jums jāietur un jārāda mērenība. Ai, mani aizvaino līdz sirds dzijumiem, kad jādzird, ka tāds robusts zellis saplosa kaislību lupatu lupatās, lai piekliegtu ausis parterā sēdētājiem, kam lielāko tiesu patīk tikai pantomīmas un troksnis: tādu zelli man tiktos nopērt par viņa ākstīšanos. Tas cil­vēcības seju izķēmo un pārspēj katru varmāku. Lū­dzu, izvairieties no tā.

Pirmais aktieris.

Jūsu augstība var uz mums paļauties.

Hamlets.

Neesiet arī pārāk rāmi; jūsu izpratne lai ir jūsu skolotājs. Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai; sevišķi uzmaniet, ka nepārkāpjat dabis­kuma robežu, jo viss, kas pārspīlēts, ir pretrunā ar izrādes nolūku, kas bijis vienmēr un ir arī tagad — būt dabai par spoguli, lai rādītu tikumam viņa īsto seju, augstprātībai tās veidu un laikmetam tā atveidu. Ja pārspīlē vai arī izrāda pārāk bāli, tad nejēga gan smiesies par to, bet noskums sapratējs, kura spriedu­mam gan jūsu acīs vajadzētu būt vērtīgākam nekā neprašu pilnai skatītāju zālei teātrī. Ak, ir tādi ak­tieri, kurus redzēju un dzirdēju cildinām, vēl jo augsti cildinām, kuriem, mīksti izsakoties, nebija ne kristīta, ne pagāna, ne vispār cilvēka valodas un kus­tību. Viņi tā plātījās un auroja, ka sāku domāt, vai šos cilvēkus nav darinājis kāds dabas algādzis un tie viņam nav izdevušies: tik atbaidoši tie tēloja cilvēcību.

Pirmais aktieris.

Ceru, kungs, ka mēs to esam puslīdz novērsuši.

Hamlets.