Hamlets

Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu?
Nomirt, aizmigt,
Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:
Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,
Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums
Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt!
Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kur šķērslis.
Jo kādi gan mums nāves miegā sapņi
Var rādities, viss mirstīgais kad zudis?
Tas vilcināties, pārdomāt mums liek
Un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.
Kurš ciestu laika belzienus un nievas,
Varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas
Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi,
Valstsvīru nekaunības, spērienus,
Ko klusam nopelnam dod necieņa, —
Ja katrs spētu sagādāt sev mieru
Ar dunci? Kas locītos zem nastām tad,
Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes,
No kuras vēl neviens nav pārnācis?
Šīs bailes mūsu prātu mulsina
Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,
Ne steigties turp uz nezināmām tālēm.
Šī apziņa mūs visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti;
Un nodomiem visdiženākiem tā
Irst pamats, netop tie nekad par darbiem. —
Bet klusu! Daiļā Ofēlija, nāra!
Ņem savās aizlūgšanās manus grēkus!

Ofēlija.

Mans kungs, kā klājies jums šo ilgo laiku?

Hamlets.

Es pazemīgi pateicos jums — labi.

Ofēlija.

Mans princi, man no jums vēl dāvanas,
Sen vēlējos tās atdot atpakaļ.
Es lūdzu, tagad saņemiet.

Hamlets.

Nē, nē,
Es neesmu nekad nekā jums devis.

Ofēlija.

Mans cienījamais kungs, jums labi zināms,
Ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man
Šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku.
Bet, ja to smarža zudusi, tad ņemiet
Tās atpakaļ. Jo dāvana kļūst lieka,
Ja devējam par doto nav vairs prieka.
Te būs tās, mans princi.

Hamlets.

Ha, ha! Vai jūs esat tikla?

Ofēlija.

Mans princi?…

Hamlets.

Vai jūs esat skaista?

Ofēlija.

Ko jūsu augstība ar to grib teikt?

Hamlets.

To, ja jūs tikla un skaista, tad jūsu tiklumam nedrīkstētu būt nekā kopēja ar jūsu skaistumu.

Ofēlija.

Vai skaistumam, mans princi, varētu būt labāka sabiedrība par tikumu?

Hamlets.

Pareizi, jo skaistums drīzāk padarīs tikumu par savēdēju, nekā tikums pacels skaistumu līdz saviem augstumiem. Kādreiz tas bija paradokss, bet nu to dzīve pierāda. Es jūs reiz mīlēju.

Ofēlija.

Jā, mans princi, jūs likāt man ticēt.

Hamlets.

Jums nevajadzēja man ticēt; jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju.

Ofēlija.

Jo vairāk tad es esmu pievilta.

Hamlets.