«Ak vai, kas redzējis puskailu karalieni…»Hamlets.
«Puskailu karalieni»?Polonijs.
Tas skan labi, «puskailu karalieni» — skan labi.Pirmais aktieris.
«Kā viņa basām kājām skraidīja,Ar asaru straumēm liesmas apdraudot.Ap galvu, kur reiz diadēma mirgoja,Auts; tērpa vietā slaiko, kalsno stāvuSkauj sega, bailēs steigā apjozta.Un, redzot to, ar indē mērktu mēliTas saceltos pret Fortūnu. Ja dieviTo redzējuši, dzirdējuši būtu,Kāds šausmīgs kliedziens izlauzās no krūts,Kad nikno Pirru viņa ieraudzījaAr šķēpu sadurstām tās vīra miesu,Tad, ja vien dieviem viss mirstīgais nav svešs,Tie debess spožām acīm raudat liktu Un paši ciestu līdz.»Polonijs.
Redziet, kā viņam sejas krāsa mainījusies, un acīs asaras. Lūdzu, pietiks!Hamlets.
Tas bija labi. Drīz vien es tev likšu noskandēt beigas.Polonijam.
Mans mīļais, vai gādāsiet, lai aktierus labi aprūpē? Dzirdiet, lai apietas ar viņiem laipni, jo viņi ir laikmeta spogulis un īsa hronika. Jums labāk pēc nāves dabūt sliktu kapa uzrakstu nekā, dzīvam esot, dabūt no viņiem nelāgu atsauksmi.Polonijs.
Mans kungs, es rūpēšos par viņiem, kā viņi to pelnījuši.Hamlets.
Godājamais, dieva dēļ, vēl labāk. Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs no pēriena? Gādājiet par viņiem, kā jūsu gods un pašcieņa prasa: jo mazāk tie pelnījuši, jo vairāk vērta jūsu devība. Vediet tos līdzi.Polonijs.
Nāciet, kungi!Hamlets.
Draugi, ejiet viņam līdz; izrādi mēs noskatīsimies rīt.Polonijs un aktieri (izņemot pirmo) aiziet.
Klausieties, vecais draugs, vai varat notēlot «Gonzago noslepkavošanu»?Pirmais aktieris.
Jā, mans princi.Hamlets.
Izrādiet to rītvakar. Vai jūs varētu vajadzības gadījumā iemācīties divpadsmit vai sešpadsmit rindas, kuras es sacerētu un iepītu lugā? Vai varētu?Pirmais aktieris.
Jā, mans princi!Hamlets.
Ļoti labi. Ejiet tam kungam līdz, tikai pielūkojiet, lai viņu neapsmej.Pirmais aktieris aiziet.
Mani draugi, atvados no jums līdz vakaram. Vēlreiz esiet sveikti Elsinorā!Rozenkrancs.
Mans labais kungs!Hamlets.
Lai dievs ar jums!Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.