Hamlets

Mums, kundze, ceļā pagadījās aktieri,
Par tiem mēs viņam tūlīt stāstījām.
To dzirdēdams, kā likās, jautrāks kļuva.
Tie galmā, — domāju, tiem pavēlēts
Jau šovakar sākt izrādi.

Polonijs.

Tas tiesa.
Un viņš liek jūsu majestātes lūgt,
Lai nākot noskatīties izrādē.

Karalis.

No sirds, labprāt! Un ļoti priecājos,
Ka viņš jau tagad pieļāvīgāks kļuvis.
Jūs, mīļie kungi, allaž viņu skubiniet
Un rosiniet uz tādām izpriecām.

Rozenkrancs.

Mans kungs, to centīsimies izpildīt.
Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

Karalis.

Un arī tu mūs atstāj, dārgā Ģertrūd.
Šeit jānāk Hamletam, tā iekārtots,
Lai it kā nejauši viņš satiktos
Ar Ofēliju. Viņas tēvs un es
Kā likumīgi spiegi paslēpušies —
Mēs novērosim tos, lai nospriestu,
Vai mīla tā, kas moca Hamletu.

Karaliene.

Es labprāt paklausu. Bet, Ofēlij,
Es novēlu, kaut būtu jūsu daiļums
Par cēloni šim viņa neprātam.
Tad jusu tikums viņu uzvestu
Uz ceļa par godu abiem jums.

Ofēlija.

To, kundze, vēlos arī es.

Karaliene aiziet.

Polonijs.

Tu, Ofēlij, šeit uzturies. Ja karal,
Jūs piekrītat, mēs noslēpsimies vērot.

Ofēlijai.

Tu lasi grāmatu, lai vienatne
Tā neuzkrīt. Mēs peļami šai ziņā.
Ir bieži piedzīvots, ar svētumu
Un dievbijīgu seju pieglaimoties
Mēs pašam velnam varam.

Karalis sāņus.

Tas tiešām tā! 
Cik sāpīgi tas skar man sirdsapziņu!
Vaigs netiklei, ar smiņķa mākslām daiļots,
Nav riebīgāks par viņas līdzekļiem
Kā darbs mans pret visjaukiem maniem vārdiem.
Ak, smagais slogs!

Polonijs.

Šķiet, viņš nāk. Kungs, slēpsimies!

Karalis un Polonijs aiziet.

Uznāk Hamlets.

Hamlets.