Hamlets

Nu beidzot esmu viens.
Kāds rupjš un nelietīgs es vergs gan esmu!
Vai tas nav brīnums, ka šis aktieris
Ar iedvesmu un fantāziju vien,
Kā sāpēs dvēseli un visu sevi
Spēj ielikt darbībā, ka seja bāl,
Līst asaras un vaibstos izmisums,
Balss aizraujas un katra kustība
Tam saskaņā ar gribu? Par it neko!
Par Hekābi!
Kas viņam Hekābe un kas viņš tai,
Ka viņš to apraud! Ko gan viņš darītu,
Ja cēlon's kaislei būtu tāds kā man?
Viņš liktu skatuvei slīkt asarās,
Un visu ausis šaustu briesmu vārdi;
Tas traku padarītu vainīgo,
Bet brīvais bītos, nezinātājs mulstu.
Viss apstulbotu mūsu acis, ausis. Bet es,
Tāds stulbs, tāds tūļīgs nelga, vārgulis,
Kā miegamice, nezinādams pats,
Ko apsūdzēt, un nesaku ne vārda
Par karali, kam manta, dzīvība
Tik neģēlīgā kārtā laupīta.
Vai esmu gļēvulis? Kas mani sauks
Par nelieti? Kas sejā spļaus man?
Kas uzdrīkstēsies pieskarties ar roku,
Vārdiem vai ar smīnu? Kas drīkstēs to?
Un tomēr tas man diemžēl jāsaņem,
Man dūjas aknas, pārāk maz ir žults,
Kas smeldzē lietu īgnu rūgtumu.
Jo citādi šī verga maitu
Es kraukļiem atdotu par barību.
Tu izvirtušais, cietsirdīgais blēdi! Ak, atriebe!
Kāds es gan ēzelis! Patiesi lieliski,
Ka es, kam noslepkavots mīļais tēvs,
Ka atriebties spiež debesis un elle,
Kā ielasmeita vai kā muļķa bāba,
Ar tukšiem vārdiem sirdi viegloju. Kā muļķa zeņķis!
Ak, kauns! Kāds kauns! Pie darba, smadzenes!
Es esmu dzirdējis, ka noziedzniekus,
Kas noskatoties izrādi, šī māksla
Tā satriecot un aizgrābjot, ka viņi
Uz vietas ļaundarību atzīstot,
Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma,
Var brīnumainā balsī runāt sākt.
Es likšu aktieriem, lai tēvocim
Tie notēlotu mana tēva nāvi.
Es viņu vērošu un pētīšu:
Ja novērsīsies — zināšu, kas darāms.
Gars, kas man rādījās, varbūt pats velns,
Kas rādīties spēj pievilcīgā veidā.
Vai manu vājību un grūtsirdību,
Kam allaž vara ir pār tādiem ļaudīm,
Viņš nelieto, lai postā ieviltu?
Man pierādījums drošāks vajadzīgs.
Es slazdu rīkošu ar gudru ziņu,
Lai tvertu valdinieka sirdsapziņu.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Istaba pilī.

Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs un Gildenšterns.

Karalis.

Vai nevarat nekā jūs uzzināt,
Kāds cēlonis ir viņa sajukumam,
Kas viņa sirdsmieru tā ārda
Ar vājprātu, kas bīstams, nemierpilns?

Rozenkrancs.

Viņš atzinās, ka prātu zaudējis,
Bet nesaka, kas tam par cēloni.

Gildenšterns.

Viņš nevēlas, ka viņu izprašņā,
Bet, izlikdamies vājprātīgs, tik vairās,
Kad mēģinām kaut ko mēs uzzināt,
Kas viņam kaiš.

Karaliene.

Kā viņš jūs uzņēma?

Rozenkrancs.

Kā džentlmenim pieklājas.

Gildenšterns.

Bet sarunās viņš ļoti atturīgs.

Rozenkrancs.

Maz jautā viņš, bet devīgs atbildēs.

Karaliene.

Vai mudinājāt jautri laiku pavadīt?

Rozenkrancs.