Hamlets

Reiz dzirdēju tevi vienu skandējam, bet uz ska­tuves tas nekad nav dzirdēts un, ja arī, tad ne vairāk kā vienu reizi, jo, atceros, pūlim tas nepatika; lielai publikai tas bija tikpat kā kaviārs. Bet, kā man šķita un arī citiem, kuru spriedums tādās lietās pārāks par manējo, luga bija lieliska, uzbūve un darbība viscaur noskaņota, rakstīta ar māksliniecisku izpratni. Atce­ros, kāds izteicās, ka neesot šais rindiņās sāļuma, kas padarītu vielu pikantāku, ne izteiksmē izsmalci­nātības, tā esot godīga dzeja, cik vienkārša, tik patīkama, drīzāk daiļa nekā grezna. Viens monologs man tur ļoti patika: tas bija Eneja stāsts Didonai, sevišķi, kur runā par Priama nogalināšanu. Ja to vēl atceraties, tad sāciet ar šo rindu — kā taču bija…
«Pirrs bargais, tā kā Hirkanijas zvērs», — nē, tā nav, tas sākās ar «Pirru».
«Pirrs bargais, ieroči kam tikpat tumši,
Cik tumšs ir viņa nolūks, naktij līdzīgs,
Kad posta zirgā viņš bij paslēpies,
Viss baismiem, melniem rakstiem notriepies,
No galvas līdz pat kājām apķepis
Ar tēvu, māšu, bērnu asinīm.
Un apkvēpis melns ielu ugunsgrēkos,
Kas negantu un nolādētu gaismu
Dod slepkavīgiem bendēm. Uguns svelmē
Kas iztvīcis un notriepts asinīm,
Pirrs velnišķais, ar acīm zvērīgām —
Viņš meklē cilšu tēvu Priamu.»
Tā, tagad turpiniet.

Polonijs.

Dieva vārds, mans princi, jūs skaisti deklamē­jat — ar labu akcentu un izjūtu.

Pirmais aktieris.

«Drīz viņš to rod,
Kur cīnās tas ar grieķu pārspēku;
Tam vecais šķēps vairs rokai neklausa,
Kur kritis, guļ nu kurls pret pavēlēm.
Ar pārspēku tad uzbrūk Priamam,
Pilns niknuma viņš atvēzējies cērt,
Bet šķēpa vējš vien gurdo tēvu gāž,
Un pamirusi Troja, it kā justu,
Ar liesmojošo galvu pelnos krīt,
Un šausmīgs dārds tad Pirru apdullina.
Jo raugi, viņa šķēps kā atvēzienā,
Pār Priama baltbalto galvu celts,
Šķiet, gaisā atdūries. Kā uzgleznots
Pirrs stāv nu tur, kā aizmirsis, ko darīt
Viņš gribējis, un nedara nekā.
Kā bieži redzam, nākot negaisam,
Viss pēkšņi noklust, mākoņi stāv stingi,
Vējš norimst; daba klus' kā nāves skauta,
Līdz pērkongrāviens pāršķeļ klusumu.
Tā apmulsušais Pirrs mulst atriebei.
Un Kiklops āmuru nekad nav zvēlis
Pret Marsa rūdītajām bruņām tā,
Kā asiņainais Pirra šķēps šķeļ Priamu.
Prom, Fortūna, prom, netiklā!
Ak dievi, Jūs tiesā lielajā tai varu atņemiet,
Ik spieķi izlauziet tās riteņiem
Un rumbu aizmetiet no debeskalna
Līdz pekles dibenam.»

Polonijs.

Tas par garu.

Hamlets.

Ejiet pie bārddziņa, jūsu bārda par garu. Lūdzu, turpiniet. Tam vajag joku lugu vai piedauzību, citādi viņš aizmieg. Tālāk nāk par Hekābi.

Pirmais aktieris.