Hamlets

Kāda jēga tā braukāt apkārt? Palikt uz vietas būtu izdevīgāk slavai un peļņai.

Rozenkrancs.

Domāju, tam visam sakars ar pēdējā laika pārmaiņām.

Hamlets.

Vai viņiem vēl arvien tāda pati piekrišana kā tolaik, kad es biju pilsētā? Vai viņu izrādes tāpat ap­meklē?

Rozenkrancs.

Patiesi, vairs ne.

Hamlets.

Kā tā? Vai viņi sāk jau ierūsēt?

Rozenkrancs.

Nē, viņi strādā tikpat veiksmīgi, bet tur, kungs, uzradies tāds bērnu — mazu vanadzēnu bars, kuri spiedz pār mēru un kuriem šausmīgi aplaudē; tie tagad modē, un viņi tā dārdina pa tautas skatu­vēm — kā viņi tās dēvē, — ka daudzi, kas nēsā ie­ročus, baidās pat no zosu spalvas un vairās tur rā­dīties.

Hamlets.

Kā — vai tie ir bērni? Kas viņus uztur? Kā viņiem atlīdzina? Vai viņi šādu nodarbību piekops ti­kai tik ilgi, kamēr spēs dziedāt? Vai vēlāk, kad paši izvērtīsies par profesionāliem aktieriem — kas droši vien tā būs, ja vien tie neuzsāks ko labāku, — ne­teiks, ka viņu rakstnieki netaisnīgi, likdami tiem ru­nāt pašiem pret savu veiksmi?

Rozenkrancs.

Patiesi, daudz bijis darba kā vieniem, tā otriem, un publika nekaunas tos sakūdīt uz ķildām. Vienu laiku bija tā, ka darbs neienesa ne sarkanu grasi, ja tanī dzejnieks un aktieri neplūcās ar sa­viem pretiniekiem.

Hamlets.

Vai tas var būt?

Gildenšterns.

Ak, viņi vareni klupa cits citam cekulā.

Hamlets.

Un zēni uzvarēja?

Rozenkrancs.

Jā, mans princi; tie aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu.

Hamlets.

Nav jābrīnās, jo mans tēvocis ir dāņu karalis, un tie, kas, viņu ieraudzījuši, vaikstījās, kad mans tēvs vēl dzīvoja, tagad maksā divdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai simt dukātu par viņa miniatūrportretu. Jods parāvis, tur ir kas pārdabisks, ja vien filozofija to spētu izdibināt.

Ārā atskan taures.

Gildenšterns.

Tie ir aktieri.

Hamlets.

Kungi, esiet sveicināti Elsinorā! Sniedziet ro­kas! Pie sasveicināšanās parasti mēdz būt kompli­menti un ceremonijas; ļaujiet man ievērot šo parašu arī pret jums, lai mana izturēšanās pret aktieriem, kurai, es saku, jābūt diezgan smalkai, neiznāktu svinīgāka nekā pret jums. Esiet sveicināti; bet mans tēvocis — tēvs un krustmāte — mana māte maldās.

Gildenšterns.

Kādā ziņā, mans dārgais princi?

Hamlets.

Esmu prātā jucis tikai tad, kad vējš iegriežas no ziemeļrietumiem; ja vējš no dienvidiem, es at­šķiru vanagu no sikspārņa.

Ienāk Polonijs.

Polonijs.

Esiet sveicināti, kungi!

Hamlets.

Klausieties, Gildenštern, un arī jūs, Rozen­kranc, pie katras auss pa klausītājam: šis lielais zī­dainis, kuru šeit redzat, nav vēl izkūlies no saviem mazbērna autiņiem.

Rozenkrancs.

Varbūt viņš pa otram lāgam tur ievīstīts, jo mēdz sacīt, ka veci ļaudis otrreiz kļūstot kā mazi bērni.

Hamlets.