Hamlets

Cik zīmīgas dažreiz viņa atbildes.
Ārprātam brīžam padodas tas,
Kas veselam saprātam nav pa spēkam.
Iešu projām un tūliņ raudzīšu
Viņam iegrozīt satik­šanos ar meitu. —
Mans cienījamais, pazemīgi lūdzu, atļaujiet man atvadīties.

Hamlets.

Kungs, man nav nekā cita, ko es jums lab­prātāk atļautu,
Izņemot manu dzīvību, manu dzīvību, manu dzīvību.

Polonijs.

Palieciet sveiki, mans princi!

Hamlets.

Šie garlaicīgie, vecie muļķi!

Ienāk Rozenkrancs un Gilderšterns.

Polonijs.

Jūs meklējat princi Hamletu? Tur viņš ir.

Rozenkrancs Polonijam.

Esiet sveicināti, kungs!

Polonijs aiziet.

Gildenšterns.

Godājamais princi!

Rozenkrancs.

Mans dārgais princi!

Hamlets.

Mani krietnie, labie draugi!
Nu, kā klājas Gil­denštern?
Ā, Rozenkrancs!
Kā jums abiem sviežas, lāga zēni?

Rozenkrancs.

Kā daždien vienkāršiem zemes bērniem.

Gildenšterns.

Esam laimīgi tādēļ, ka neesam pārāk lai­mīgi.
Mēs neesam pušķis pie Fortūnas cepures.

Hamlets.

Ne arī viņas kurpju pazoles?

Rozenkrancs.

Arī ne, mans princi.

Hamlets.

Tātad jūs mājojat ap viņas jostas vietu, viņas labvēlības vidū.

Gildenšterns.

Patiesi, mēs viņai tuvi.

Hamlets.

Arī Fortūnas noslēpumos?
Tiesa, viņa ir pa­laidne.
Ko dzird jaunu?

Rozenkrancs.

Neko, mans princi, izņemot to, ka pasaule kļuvusi godīga.

Hamlets.

Tad drīz būs pastardiena.
Bet jūsu ziņas nav pareizas.
Atļaujiet tuvāk pajautāt: ko jūs, mani labie draugi,
Fortūnai sariebuši, ka viņa sūta jūs šai cie­tumā?

Gildenšterns.

Cietumā, mans princi!

Hamlets.

Dānija ir cietums.

Rozenkrancs.

Tad visa pasaule ir cietums, kurā daudz ierobežojumu, aizbildņu un cietumu.

Hamlets.

Lielisks cietums, kurā daudz robežu, sargu un apakšzemes krātiņu, un Dānija ir viens no visnejau­kākajiem.

Rozenkrancs.

Mēs tā nedomājām, mans princi.

Hamlets.

Tātad jums tā nav cietums. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu. Man tā ir cietums.

Rozenkrancs.

Jūsu godkāre to padara par cietumu, jūsu garam te par šauru.

Hamlets.

Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.

Gildenšterns.

Šie sapņi īstenībā ir godkāre, jo godkāres būtība ir tikai sapņa ēna.

Hamlets.

Sapnis pats ir tikai ēna.

Rozenkrancs.

Protams, un, manuprāt, godkāre ir tik gai­sīga un tukša kā ēnas ēna.

Hamlets.

Tad mūsu ubagi ir ķermeņi, bet mūsu karaļi un izslavētie varoņi — ubagu ēnas. Vai iesim galmā? Jo tiešām es neesmu domātājs.

Rozenkrancs un Gildenšterns.

Mēs jūsu padevīgie kalpi.

Hamlets.

Nē jel. Es negribētu pielīdzināt jūs maniem kalpotājiem, jo, atklāti runājot, mani pavadoņi ir šaušalīgi. Bet, turoties uz nodeldētā draudzības ceļa, kāpēc jūs ieradāties Elsinorā?

Rozenkrancs.

Jūs apraudzīt, vairāk nekā, princi.

Hamlets.