Hamlets

Nu viss ir kārtībā.
Bet, karali un augstā karaliene,
Šeit iztirzāt, kas majestāte un
Kas pienākums, kam diena — diena ir un
Nakts ir nakts, bet laiks ir laiks, tas būtu —
Šķiest velti dārgo laiku, nakti, dienu.
Jo vārda spēks ir īsums. Daudzvardība
Ir tikai lieks greznojums tam visam.
Es teikšu īsi: jūsu augstdzimušais dēls
Ir traks. Es saucu to par traku,
Jo kas gan ārprātība cits lai būtu,
Ja ne tas, ka cilvēks kļuvis traks.
Bet lai nu paliek tas.

Karaliene.

Jel vairāk lietišķības, mazāk mākslas.

Polonijs.

Te, godājamā kundze, mākslas nav. Bet,
Ka viņš traks, tas tiešām tiesa. Ka jucis,
Tas ļoti žēl, un žēl, ka tas ir tiesa.
Ak, muļķa metafora! Dievs ar to.
Es mākslu nelietoju. Ja viņš traks,
Tad jārod cēlonis šim efektam,
Nē, varbūt pareizāk — šim defektam,
Jo efektīvam defektam ir cēlon's.
Cits neatliek, un iznākums ir šāds. Padomājiet.
Man meita ir — jo tā ir mana meita, —
Un viņa savā bērna padevībā
Un paklausībā pasniedza man to.
Nu, spriediet paši.

Lasa.

«Debešķīgajai, manas dvēseles elkam, visudaiļai Ofēlijai.»
Tas ir vājš izteiciens, nodrāzts izteiciens, «vi­sudaiļai» ir banāls izteiciens.
Bet paklausieties tālāk: «Pie viņas brīnišķi baltajām krūtīm…»

Karaliene.

Vai to viņai Hamlets raksta?

Polonijs.

Augstā kundze, pacietieties; visu pateikšu.

Lasa.

«Apšaubīt, ka saulei stari,
Šaubīties, ceļš sauli nes;
Patiesību apšaubīt Tu vari,
Bet ne to, ka Tevi mīlu es.
Ak dārgā Ofēlij, es esmu vājš dzejnieks; neprotu savu nopūtu vārdos tērpt.
Bet, ka mīlu Tevi pārlieku, ak, visulabā, jel tici tam. Paliec sveika!
Mūžīgi Tavs, visudārgā jaunava, kamēr vien elpa turēsies šai miesā.
Šo vēstuli un līdzīgas tai citas
Man paklausīgā meita atdeva
Un pateica, kad, kur un kādiem vārdiem
Viņš bildinājis viņu.

Karalis.

Bet viņa? Kā viņa izturējās pret šo mīlu?

Polonijs.

Ko jūs par mani domājat, kas esmu?

Karalis.

Bez šaubām, goda vīrs un uzticams.

Polonijs.

To tiktos pierādīt. Bet ko jūs teiktu,
Ja, redzot uzplaukstam šo kvēlo mīlu, —
Man jāsaka, es nojautu jau tad,
Pirms mana meita man to pateica, —
Ko teiktu jūs vai augstā karaliene,
Ja būtu uzņēmies un pildītu
Starp viņiem it kā sakarnieka lomu?
Vai licis savai sirdij klusu ciest
Vai skatītos caur pirkstiem uz šo mīlu?
Ko tad jūs domātu? Nē, noteikti
Un skaidri teicu savai jaunkundzei:
«Zem zvaigznes augstākas kā tu
Stāv princis Hamlets; notikt nevar tas.»
Un pieteicu slēgt durvis, nepieņemt
Ne viņa ziņnešus, ne dāvanas.
Mans padoms viņai bij par svētību.
Bet atraidītais princis, teikšu īsi,
Nu kļuva grūtsirdīgs, bez ēstgribas
Un miega; savārga un kļuva paviegls;
Līdz beidzot jucis, cieš, tam līdzi mēs.

Karalis.

Vai jūs tā domājat?