Hamlets

Šo naudu viņam nododiet, Reinaldo,
Un šīs vēstules.

Reinaldo.

Jā, mans kungs.

Polonijs.

Jūs brīnum gudri darītu, Reinaldo,
Ja, pirms to apciemotu, apjautātos,
Kā viņš tur uzvedas.

Reinaldo.

Tāds bij mans nodoms.

Polonijs.

Cik labi teikts, cik prātīgs vārds! Vispirms
Jūs pētiet, kādi dāņi Parīzē:
Cik, kas, ko dara, kur tie uzturas,
Ar ko tie satiekas, cik iztērē.
Ja no šiem aplinkiem jau noprast var,
Ka viņiem pazīstams mans dēls,
Tad tiešāk varat pajautāt, likt manīt,
Ka viņš jums nav vis gluži svešs; var piebilst,
Sak: «Tēvu pazīstu un viņa draugus,
Pa daļai pašu ar.» Vai jā, Reinaldo?

Reinaldo.

Jā, ļoti labi, cienīts kungs.

Polonijs.

«Pa daļai pašu,» saki, «bet ne daudz,
Un, ja tas ir tas pats, ko domāju,» sak,
«Liels trakulis un līksmotājs turklāt,»
Tad, ko vien gribi, vari samelot;
Ne kaut ko rupju, kas var godam kaitēt, —
To piesargies, bet tādas aušības,
Kas vispār parastas ir jaunībai 
Un savvaļai.

Reinaldo.

Kāršu spēle, cienītais.

Polonijs.

Jā, iedzert, paukoties, celt ķildas, kauties,
Pie meitām iet, tiktāl tev atļauju.

Reinaldo.

Mans kungs, tas viņa godam kaitēt var.

Polonijs.

Ja rīkosieties saprātīgi, ne.
Es nelieku celt viņam neslavu,
It kā viņš apvaldīties nespētu.
Nē, viņa nerātnības izklāstiet,
Lai liekas tik kā brīvas vaļas traipi
Un pārāk straujas dabas nesa vaids,
Slēpts karstās asinīs, kā tas mēdz būt.

Reinaldo.

Bet, cienīts kungs…

Polonijs.

Kāpēc tā jādara?

Reinaldo.

Jā, mans kungs, to vēlētos es zināt.

Polonijs.

Mans nolūks šāds.
Es ticu, ka šis viltus it labi vilks.
Ja tā jūs tikai vieglu kļūmu ēnu
Uz manu dēlu mestu, it kā nav
Viņš gluži tīrs no visa, vērojiet:
Šis sarunbiedris, ja viņš zeņķi
Būs kādreiz blēņu gaitās manījis,
Ak, esiet drošs, viņš visur piekritis:
«Mans kungs» vai «draugs», vai «cienījamais kungs»
Vai kā nu kurais no tiem teiks un kādas
Tās zemes ierašas.

Reinaldo.

Labi, mans kungs.

Polonijs.

Un, kad viņš sacīs, kungs, viņš sacīs — jā ko es gribēju teikt?
Tu žēlīgais tētīt, es taču gribēji kaut ko teikt, pie kā es paliku?

Reinaldo.

Pie «viņš visur piekritīs», pie «draugs» un «cienījamais kungs».

Polonijs.

Ak jā, «viņš visur piekritīs»… Jā,
Viņš jums atbildēs: «Šo kungu pazīstu,
Vēl vakar, aizvakar to redzēju
Vai tad un tad ar tādu un tādu
Tur sita trumpas, bija piesūcies
Un bumbojoties bija sanīdies.»
Vai: «Redzēju, viņš tādā namā iegāja…»
Tas ir, atklātā namā, un tā joprojām.
Nu, redziet tā.
Uz jūsu melu āķa viegli uzķersies
Tad patiesības karpa. Tā dažkārt mēs
Ar gudrību un viltu pa apkārt ceļiem
Daudz ātrāk tiekam galā kā dažs
Pa visutaisnāko. Kā iepriekš mācīju,
Tā darieties ar manu dēlu.
Vai mani Jūs sapratāt, Reinaldo?

Reinaldo.

Jā, sapratu.

Polonijs.

Lai labi paveicas! Nu, brauciet sveiki!