Hamlets

Es esmu tava tēva gars,
Kas nosodīts klīst nakti pasaulē,
Bet dienā uguns svelmē mocīties,
Līdz mani zemes dzīves noziegumi
Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti.
Ja nebūtu man aizliegts izpaust to
Par manas gūstniecības noslēpumiem,
Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds
Tev sirdi plosītu un liktu sastingt
Tev jaunām asinīm, un tavas acis
Kā zvaigznes izlēktu no orbītas;
Tev samezglotās cirtas raisītos,
Un saslietos ik mats uz tavas galvas
Kā saniknota eža adatas.
Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm,
Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi?
Ja dārgo tēvu esi mīlējis…

Hamlets.

Ak dievs!

Rēgs.

Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.

Hamlets.

Slepkavību?

Rēgs.

Ir katra slepkavība nekrietna,
Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.

Hamlets.

Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem
Kā iedvesma vai mīlas jausma liega
Es tevi atriebt steigtu.

Rēgs.

Tu gatavs, redzu.
Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli,
Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš,
Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi:
Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot
Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu
Par manu nāvi visa dāņu tauta
Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn,
Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz
Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, —
Nu viņa kroni nes.

Hamlets.

Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!

Rēgs.