Hamlets

Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs
Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, —
Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas,
Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei
Nu manu tiklo sievu ieguvis.
Ak Hamlet, novērsties no manis, kas
Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij,
Kā zvēresti, pie altāra ko devu.
Kā pieķerties var tādam nelietim,
Kas nabags ir ar savām gara spējām
Pret manējām!
Bet tikumu tā nevar mulsināt,
Kaut neķītrība debess tēlu veidā
Ap viņu lakstotos, tik iekāre
Pat debešķīgā gultā eņģelim
Pie sāniem drīz vien skaistā atēdas
Un tver pēc saslaukām.
Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu!
Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,
Kā paradis to biju diendusā,
Tavs tēvocis šai nesargātā stundā
Bij slepus piezadzies ar driģeņsulu
Un ielēja man ausis šķidrumu,
Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir,
Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām
Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,
Kā skābe pienu, mūsu asinis.
Tā notika ar mani. Vienā mirklī
Kā Lācaram man visa gludā miesa
Ar krevejainām ēdēm pārklājās.
Tā guļošam, man brāja roka ņēma
Ar reizi kroni, dzīvību un sievu.
Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā,
Bez grēku nožēlas, bez svētības;
Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tieku
Ar visiem maniem trūkumiem un vainām.
Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas!
Ja vīra dūša tev, tad neciet to,
Ka dāņu karajgulta kļūtu
Par nolādēta asinsgrēka migu.
Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā,
Ka neaptraipi savu dvēseli,
Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti.
To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem,
Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks!
Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu.
Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!

Aiziet.

Hamlets.

Ak, debess spēki! Zeme!
Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl?
Nē, rimsties, sirds!
Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet,
Bet turiet mani stingri!
Neaizmirst?
Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa
Šai satrauktajā galvā turēsies.
Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšu
No miņas niekus, grāmatgudrības,
It visus tēlus, iespaidus un ainas,
Ko jaunība un vērojumi
Man iespieduši smadzenēs.
Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums.
Ak, nelietīgā sieva!
Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis!
Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss,
Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis;
Tas iespējams vismaz ir Dānijā.

Raksta.

Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:
«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»
Es esmu zvērējis.

Horācijs un Marcels aiz skatuves.

Mans princi, mans princi!

Ienāk Horācijs un Marcels.

Marcels.

Mans princi, Hamlet!

Horācijs.

Lai debesis stāv klāt!

Hamlets.

Lai būtu tā!

Marcels.

Hallo, hallo! Mans princi!

Hamlets.

Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.

Marcels.

Kā klājas, dārgais princi?

Horācijs.

Ko redzējāt?

Hamlets.

Tik brīnišķi!

Horācijs.

Ko, mans princi? Stāstiet mums!

Hamlets.

Nē, jūs izpaudīsiet to.

Horācijs.